“Lucy in the Sky with Diamonds”, N-898RS

Mēs visi mīlam Lūsiju!

Lūsija ir dzimusi 2004. gadā - ar rokām darināts lidojošs mākslas darbs, kas radīts izcilam amerikāņu pilotam un sirdī hipijam Rūdijam Sahenbaheram. Lūsijas stāsts aptver kontinentus un gadu desmitus. Es centīšos izstāstīt viņas stāstu, lai arī tas patiesībā sākās gandrīz 20 gadus pirms viņa tika radīta - tālajā 1985. gadā, kad es vēl mācījos vidusskolā...   

Mans bērnības draugs Endijs Beikers bija devies uz Pink Floyd koncertu un pārnāca mājās ar suvenīru - varavīksnes krāsas spirālveida batikotu (tie-dye) T-kreklu. Viņš man to parādīja, un es biju pārsteigts! Krāsu spilgtums un veids, kā slāņi saplūda kopā, lai radītu trīsdimensionālu izskatu, bija burvīgi. Mēs skatījāmies un skatījāmies uz šo kreklu, brīnīdamies, kā mākslinieks ko tādu radījis. Mēs analizējām, apspriedām, izstrādājām reverso inženieriju un beidzot uzskatījām, ka esam sapratuši, kā to izdarīt. Mēs nopirkām dažas krāsas vietējā pārtikas preču veikalā, pāris 100% kokvilnas apakškreklus no zemo cenu apģērbu veikala un ķērāmies pie darba manas mammas virtuvē.     

Mūsu pirmais mēģinājums guva milzīgus panākumus. Lai gan krāsa, ko izmantojām, nebija īpaši spilgta, mūsu pirmie krekli bija ievērojami labāki par koncerta “profesionālajiem” krekliem. Mēs uzreiz aizrāvāmies. Centieni izveidot stilīgākās batikotās drēbes, audumus un visu citu iespējamo bija sākušies! Atlikušajos vidusskolas gados mēs padziļināti apguvām šo arodu, pilnveidojām savas prasmes, atklājām vietas, kur iegādāties profesionālās krāsas, izgudrojām ierīces, lai uzlabotu izstrādes procesu un ieviestu tie-dye mākslā analītisko un zinātnisko pieeju. Mēs krāsojām, cik bieži vien varējām, un, neskatoties uz to, ka reiz virtuves mikroviļņu krāsnī izcēlās ugunsgrēks, draugi un ģimene redzēja rezultātus un ļoti atbalstīja.           

Kad izgatavotie krekli sāka krāties arvien vairāk, sapratām, ka mums vajadzētu mēģināt daļu no tiem pārdot, lai varētu pārvērst jau gatavos darbus naudā un izveidotu vairāk jaunu mākslas darbu. Tā rezultātā mūsu darbi tika pārdoti amatniecības gadatirgos, rokkoncertos un skolā. Mēs krāsojām desmitiem kreklu vienā metienā, izmēģinot tik daudz paņēmienu variāciju, cik vien varējām iedomāties. Mēs atklājām un attīstījām vizuālo identitāti jaunam tie-dye mākslas atzaram – krāsains balējums, taisnas krokas, haoss, dažādas simetrijas - taču ātri vien mums kļuva skaidrs, jo lielāks gabals, jo valdzinošāks! Drīz vien mēs gājām uz lietoto preču veikaliem, lai meklētu baltus 100% kokvilnas palagus, ko pēc tam pārvērstu par šedevriem! Palagi bija jauki, bet mēs gribējām vēl lielākus audeklus, tāpēc galu galā nopirkām kokvilnas muslīna ruļļus un sašuvām vairākus kopā, lai izveidotu neiedomājami lielus gobelēnus. Šie gobelēni bija mūsu darbu virsotne - pietiekami lieli, lai izveidotu plašus savstarpēji savienotu spirāļu laukus ar smalkām krāsu gradācijām, kas plūst cauri šiem spirāļu tīkliem. Mūsu māksla bija drosmīga, unikāla un izteiksmīga plašā mērogā. Tas bija neticami, bet mūs urdīja jautājums - kur ir nākamā robeža? Kur mēs varētu vēl vairāk paplašināt mūsu mākslas robežas?       

Kad 1987.gadā es devos uz universitāti, turpinot savu radošo izpēti, es paņēmu līdzi batikošanas laboratoriju un ieņēmu kopmītnes virtuvi (tur neviens nekad nav gatavojis ēdienu, nekad!). Pēc neilga laika liela daļa studentu bija ģērbušies manos kreklos. Universitātes pilsētiņa patiešām bija kļuvusi par ļoti krāsainu vietu. Kādā jaukā dienā absolvents no Albukerkes - Džonatans Vulfs - pamanīja īpaši psihodēlisku kreklu, ko bija uzvilcis mūsu kopīgs draugs. Viņš bija tik pārsteigts, ka norunājām tikšanos. Šim mūsu kopīgajam draugam biju izgatavojis gobelēnu, kura izmērs bija tieši tik liels, lai aizpildītu viņa viesistabas lielāko sienu, kam bija īpaši augsti griesti. Kad Džonatans iegāja mājā un ieraudzīja gobelēnu, viņš palēcās, gandrīz atsizdams galva pret griestiem. Es nekad nebiju redzējis tik spilgtu reakciju uz saviem mākslas darbiem, pagāja krietns brīdis, lai viņš atvilktu elpu un atgūtu sakarīgu runu.       

Mēs sēdējām viesistabā un, skatoties uz gobelēnu, runājot skaļi un ātri. Mēs pabeidzām viens otra iesāktos teikumus, lai gan bijām tikai nupat tikušies. Viņš saprata visu, ko es stāstīju par to izgatavošanu, par paņēmieniem, kas padara tos psihodēliskākus un trīsdimensionālākus. Nejauši viņš pieminēja, ka Albukerkē notiek pasākums, ko sauc par balonu festivālu, un ko viņš apmeklēja jau kopš bērnības. Baloni, iespējams, ir lielākie objekti, kas izgatavoti no auduma, - vai nebūtu forši, ja mēs varētu nokrāsot gaisa balonu!     

Tie ir reti un vērtīgi brīži, kad visi īstie elementi savienojas, lai notiktu lielas lietas, un šis brīdis nepārprotami bija viens no tiem. Vienā mirklī piedzima sapnis izgatavot krāsotus gaisa balonus, bet, kas ir vēl svarīgāk, mēs dalījāmies ar vēlmēm, prasmēm, entuziasmu un milzīgu gribasspēku, lai sapnis piepildītos! Nākamo gadu laikā es mācīju Džonatanam visu, ko biju uzzinājis par batikošanu, un viņš ātri vien no mācekļa kļuva par batikošanas meistaru.     

Mūsu mērķis bija izgatavot krāsotu gaisa balonu. Katrs mūsu nākamais solis bija vēlme attīstīt nepieciešamās prasmes, kā arī nodrošināt rīkus un paņēmienus, lai šo mērķi sasniegtu. Bet balona izgatavošana ļoti atšķiras no kreklu un gobelēnu veidošanas. Krāsa ir atšķirīga, materiāls (ripstop neilons) ir ūdensnecaurlaidīgs un bez porām - iedomājieties, kā būtu censties nokrāsot plastmasas maisiņu? Mēs saskārāmies ar vairākiem izaicinājumiem, bet mēs zinājām, ka to var izdarīt, un, lai gan bijām pirmie, kas mēģināja, mēs zinājām, ka varam šos izaicinājumus atrisināt, sasniedzot tik pārsteidzošus rezultātus, kādus bijām iecerējuši. Mēs neko nezinājām par gaisa balonu pasauli, gaisa balonu izgatavošanu vai lidojošu gaisa balonā. Mēs zinājām tikai to, ka, ja mēs tādu izveidotu, tā būtu visbrīnišķīgākā lieta, ko jebkad ir redzējušas cilvēka acis. Vēlme to redzēt, nevis tikai iedomāties, uzturēja mūsos motivāciju un spēju koncentrēties.       

Ap izlaiduma laiku bijām tikuši galā ar pēdējām tehniskajām problēmām un gatavi beidzot sākt būvēt savu balonu. Mēs sapratām, ka tā vietā, lai krāsotu visu apvalku vienā paņēmienā, ir vieglāk to izveidot kā atsevišķu daļu mozaīku, pa vienai spirālei uz katras daļas, kas pēc tam tiktu saliktas kopā, lai izveidotu lielāku, sarežģītāku rakstu. Tas bija ambiciozs plāns, jo mums bija jāparedz un jākontrolē krustošanās punkti starp blakus esošajām daļām, ja vēlējāmies, lai kopskats būtu plūstošs un robežas nemanāmas! Tas būtu sarežģīti, bet bija vienīgais veids, kā krāsot tik liela mēroga objektu: balons svērtu vismaz 50 kilogramus, un nebija nekādu iespēju apstrādāt tik lielu auduma gabalu! Teorētiski mēs zinājām, ka viss izdosies, taču varējām tikai iedomāties, kā tad izskatīsies pabeigts balons – tajā laikā datortehnoloģijas bija attīstījušās diezgan primitīvā līmenī, noteikti nebija pieejama aparatūra vai programmatūras, ko varētu izmantot mūsu idejas modelēšanai, tāpēc mēs pilnībā paļāvās uz vienkāršām ar roku veidotām skicēm un ticību. Lai izveidotu katru atsevišķo daļu, mēs tās sagriezām apļos, uzklājam krāsvielas un picas cepeškrāsnī cepām 45 minūtes 90 C° temperatūrā, lai krāsvielas sacietētu. Kad no cepeškrāsns iznāca pirmie gatavie eksemplāri, krāsas bija brīnišķīgas, spirālveida krustošanās punkti bija tādi, kā paredzēts, un mēs zinājām, ka esam uz pareizā ceļa! Mums vienkārši bija jāturpina koncentrēties un jāatkārto šis process vēl daudzas reizes!           

Kad visas daļas bija izgatavoti, nākamais solis, ko vajadzēja veikt, bija visu sašūt kopā. Mēs abi zinājām, kā šūt, bet šūt vai uzbūvēt lidaparātu, ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Lai veiktu šo procesa posmu, mums bija vajadzīgas pieredzējuša gaisa balonu izgatavotāja zināšanas, tāpēc mēs piesaistījām Braienu Boulandu, kurš bija gaisa balonu ikona un viens no pasaulē ražīgākajiem māju celtniekiem. Visbeidzot, pēc nepārtrauktas 72 stundu maniakālas šūšanas, Braiens salika simtiem mazu batikotu daļu pilnīgi gatavā lidojošā mākslas darbā ar nosaukumu Julia Dream - Julia, atsaucoties uz fraktāļu Julia Set, kas ir dubultās spirāles raksts, bet Dream, jo tas no angļu valodas nozīmē Sapnis.     

Mana sirds bija pilna ar prieku, pirmo reizi redzot, kā Džūlija Sapne tiek uzpūsta - un, tāpat kā pirmais batikotais T-krekls, ko biju izgatavojis, bija vēl pārsteidzošāka, nekā biju iedomājies. Līdz ar apbrīnu par viņas neparasto skaistumu, es izjutu milzīgu lepnumu, skatoties uz mūsu radīto. Viņa bija arī man vairāku gadu pūļu kulminācija, sekojot sapnim un vienmēr virzoties uz priekšu, neskatoties uz daudzajiem šķēršļiem. Bija pagājuši apmēram trīs gadi no sapņa rašanās līdz tā īstenošanai. Tas bijam sirds un mīlestības darbs, un rezultāti bija tā vērti – mums pavērās pilnīgi jauni mākslas apvāršņi, un mēs bijām sasnieguši savu mērķi: izgatavot pasaulē skaistāko batikoto mākslas darbu! Tik neticama sajūta!       

Smieklīgi, ka ne Džonatans, ne es nebijām padomājuši par to, kas notiks pēc balona izgatavošanas, piemēram, par to, ka mums nebūs groza, degļu, degvielas sistēmas instrumentu... Un, protams, neviens no mums neprata lidot ar gaisa balonu. Sīkumi, sīkumi... Tie mūs nesatrauca — Riks Džonss piedāvāja būt mūsu varonis un izmēģinājuma pilots, citi gaisa balonu kolēģi labprāt bija gatavi mums aizdot nepieciešamo aprīkojumu un dalīties ar zināšanām. Toreiz mūs interesēja tikai radīt mākslas darbu, jo sapratām, ka tā vai tā viņa lidos un mēs varēsim redzēt viņas skaistumu, kā arī dalīties tajā ar pasauli!         

Pēc skolas beigšanas es turpināju savu karjeras ceļu lāzera gaismas šovos, desmit gadus dzīvojot Sietlā, pēc tam pārceļoties pāri Klusajam okeānam uz Taivānu un pēc tam uz Singapūru, kur sāku savu biznesu. Šajā laikā es biju koncentrējies uz to, lai kļūtu finansiāli neatkarīgs un varētu īstenot savus daudzos sapņus. 2004. gada sākumā man piezvanīja Džonatans pēc tam, kad bija saticis gaisa balona pilotu, kurš bija ieinteresēts lidot ar kādu no mūsu batikotajiem mākslas darbiem. Šis pilots bija Rūdijs Sahenbahers, un viņa vīzija bija “Lūsija debesīs ar dimantiem”. Rūdijs daudz lido – viņš apmeklē daudzus gaisa balonu pasākumus ASV un arī ir gaisa balonu pilots pasažieriem. Viņa mērķis bija lidot ar neaizmirstamāko un ievērojamāko gaisa balonu, tādējādi sniedzot papildu prieku cilvēkiem, kas atrodas viņam apkārt. Mums bija prieks palīdzēt!           

Balona krāsošana ir liels darbs, un Džonatans jautāja, vai es nevaru atrast laiku savā aizņemtajā darba grafikā, lai ierastos Albukerkē, kur viņš glabāja visus balona izgatavošanas instrumentus un aprīkojumu. Es lidoju uz ASV, un mēs sākām izgatavot Lūsiju! Rūdijs bija izveidojis kopējo dizainu ar krāsām, ko savā darbā esam izmantojuši reti – rozā un gaiši zaļu, kas kontrastēja ar dzeltenajiem un violetajiem toņiem – tobrīd mums tas šķita dīvaini, taču, jo vairāk skatījāmies uz dizainu, jo vairāk mums tas patika. Ideja bija tāda, lai Lūsija atšķirtos un būtu skaista savā unikālajā veidā. Viņa kļūtu par sertificētu gaisa kuģi un nebūtu tikai eksperimentāls mājas apstākļos izgatavots gaisa balons. Tas nozīmēja, ka visu griešanu un šūšanu veica gaisa balonu rūpnīca - Lindstrand Balloons US.       

Balona izgatavošana bija tik jautra! Balonu muzejs Albukerkē mums piedāvāja izmantot savas noliktavas grīdu galveno spirāļu izgatavošanai – apmēram 5 metrus lielas balta balona auduma komplektācijas. Mums bija vajadzīga vieta, un muzejs joprojām vāca artefaktus saviem eksponātiem pirms muzeja atvēršanas publikai. Mēs izveidojām spirāles, ko ieskauj gaisa baloni un gondolas, kas aptver gaisa balonu lidojuma vēsturi - sākot no gleznām ar pirmo gaisa balonu, ko izgatavoja brāļi Montgolfjē, līdz pasaules rekordam ar Žilu Vernu un dubulto ērgli, kā arī izmantotajai sfēriskajai alumīnija kapsulai un ASV Jūras spēku pārbaudēm lielā augstumā, kas faktiski izvirzīja Albukerki uzmanības centrā turpmākajiem gaisa balonu mēģinājumiem. Diezgan labvēlīga vide mūsu radošuma virzīšanai! Mēs strādājām efektīvi vairākas ļoti garas dienas un ar daudzu roku palīdzību. Mēs paguvām izgatavot visas 14 masīvās auduma spirāles, kas kļūtu par Lūsiju – duci milzīgu spirāļu pāru, kas riņķotu ap viņas ekvatoru, un divus balona vārstus (vienu rezervei - Rūdijs jau domāja uz priekšu!).       

Bija lieliska sajūta, ka atkal krāsoju - krāsas šķita spilgtākas, nekā atcerējos (varbūt tā bija Albukerkes saulīte?), un pat pēc tik daudziem gadiem kopš neilona krāsošanas manas rokas atcerējās katru detaļu par auduma ielocīšanu un materiāliem. Krāsošanas process tika veikts Džonatana pagalmā, izmantojot pēc pasūtījuma izgatavotu dubultā katla krāsas tvertni, kas paredzēta, lai kontrolētu krāsvielu temperatūru un izturētu 85 C° vai zemākas par balona maksimālo darba temperatūru lidojuma laikā. Trīs nedēļu laikā, ko uz īsu brīdi pārtrauca reta sniega vētra, mēs sajaucām krāsvielas, pieskaņojām krāsas, mērcējām, masējām audumu, skalojām, mazgājām, karinājām un apbrīnojām šīs gigantiskās spirāles, kas drīzumā kļūs par nākamo ar rokām darināto mākslas darbu! Atkal ar daudzu roku palīdzību process noritēja efektīvi, vienā brīdī pat suns nejaušā kārtā dabūja nokrāsot drēbi. Un kādā jaukā dienā pēdējā spirāle bija nokrāsota. Mēs pabeidzām izgatavot vēl vienu batikotu balonu!         

Bet, tā kā mēs nepiedalījāmies šūšanas procesā, vislabāk es redzēju mūsu darba rezultātu, kad Lūsija tika pabeigta Albukerkē, mums parkā izkārtojot visas krāsotās detaļas garā rindā. Tajā brīdī mēs varējām novērtēt krāsas un meistarību. Balona rozā un purpursarkanās detaļas tika nogādātas rūpnīcā, tāpēc mēs nevarējām novērtēt balona dizaina kopējo izjūtu. Pirmo reizi Lūsiju stāvam uzpūstu es redzēju fotogrāfijā, nevis ar savām acīm: pēc mūsu paveiktā darba Albukerkē nosūtījām krāsotās detaļas atpakaļ uz Lindstrand rūpnīcu, kur viņu sašuva un pēc tam nogādāja Rūdījam Masačūsetsā. Līdz tam es jau biju atgriezies atpakaļ Āzijā, atkal iegājis darba režīmā un nevarēju tik ātri ierasties ASV. Bet pat no fotogrāfijām varēja redzēt, ka Lūsija bija mūsu līdz šim labākais darbs – krāsas bija skaidras un spilgtas, spirāles dabiskas, gludas un vijīgas. Viņa bija karaliska, tomēr neparasta - cienījamas karaliskās ģimenes brīvdomīgā princese.           

Lūsija nekavējoties sāka jaunas dāmas aktīvo dzīvesveidu. Rūdijs ar viņu bieži lidoja, apceļojot ASV austrumu daļu, apmeklējot daudzus gaisa balonu pasākumus, kuros Lūsija ātri kļuva par sabiedrības iecienītāko gaisa balonu. Tūkstošiem cilvēku iemīlēja Lūsiju vairāk nekā 15 gadu laikā, kad viņa bija Rūdija bērniņš. Pirmo reizi es viņu redzēju savām acīm Albukerkē balonu festivāla (Balloon Fiesta) laikā, un es viņu tur redzēju gadu no gada - tik bieži, cik oktobrī varēju paņemt pārtraukumu no sava darba grafika. 

Beidzot 2017. gadā es nolēmu, ka ir pienācis laiks samazināt savu maniakālo darba tempu, atcerēties savas intereses un mērķus, ne tikai biznesu, un atgriezties pie gaisa baloniem! Es apmeklēju vairākus gaisa balonu pasākumus ASV austrumu krastā, lai apkalpotu gaisa balonus un lidotu kopā ar Riku, un, protams, apciemotu Rūdiju un Lūsiju, kuri arī bija šajos pasākumos! Lūsija bija kļuvusi slavena, un bija ļoti patīkami redzēt, kā daudzi cilvēki, gan bērni, gan pieaugušie, saka, ka Lūsija ir viņu mīļākais balons. Ķermeņa valoda parāda patiesību, šie vārdi nebija pārspīlēti. Tā gada vasarā es kopā ar Riku devos uz Franciju, uz Mondial Lotrinā - lielāko gaisa balonu pasākumu Eiropā, ko vadīja Pilatre de Rozier, pirmā gaisa balona pilota pēctecis, kurš 1873. gada novembrī veica šo vēsturisko lidojumu. Rikam ir jautrs un unikāls veids, kā satikt cilvēkus, kad viņš ceļo ar gaisa balonu: viņš neņem līdzi piepūšamo ventilatoru - viņš vienmēr aizņemas no citas komandas. Šī stratēģija liek viņa komandai būt sabiedriskai un satikties ar kaimiņiem gaisa balonu palaišanas laukumā. Godīgi sakot, tobrīd nezināju, kur Latvija atrodas kartē, bet Sky Amazons komanda bija jauna un enerģiska, un izskatījās draudzīga, turklāt viņiem bija liels ventilators! Šis bija vēl viens no tiem retajiem un vērtīgajiem brīžiem, kad elementi apvienojas un likteņa spēks pārspēj citus apzinātos spēkus.         

Tajā dienā tikšanās ar Ingu manā dzīvē iekustināja daudz pozitīvu notikumu. Viens no svarīgākajiem bija sasniegt savu mērķi, lai iegūtu pilota licenci. Domājot un runājot par to vairāk nekā 30 gadu, man tas bija kļuvis par ieradumu – tikai “runāt” par to, bet reāli nespert soļus šī mērķa virzienā. Inga mani izsita no šīs inerces shēmas. 2018. gada sākumā viņa man dāsni uzdāvināja balonu, tāpēc man vairs nebija nekādu šķēršļu. Pavasarī un vasaras sākumā es mācījos lidošanas nodarbībās ASV (vēlreiz paldies, Rick, Rudi un Jordan Long!), un 2018. gada 28. augustā es arī sasniedzu šo mērķi – ieguvu FAA privātpilota sertifikātu.     

Es to iepriekš nezināju, bet laika gaitā Rūdijs bija izlēmis, ka viņš labprātāk lidotu ar vieglāku gaisa balonu. Baloni ir skaisti, taču tie ir arī lieli un smagi, un viena lidojuma veikšana prasa lielu fizisko piepūli un atlētiskumu, lai uzstādītu un iepakotu gaisa kuģi. Varu tikai piekrist, ka ar vieglāku aprīkojumu lidojums ar gaisa balonu nav tik grūts. Kādā jaukā pēcpusdienā, atgriežoties pēc viena no saviem studentu reisiem, es saņēmu zvanu no Rūdija. Viņš lika man apsēsties, jo vēlējās man kaut ko svarīgu pajautāt. Vārdi, kurus es savos pārdrošākajos sapņos nekad nebūtu cerējis dzirdēt, lēnām un uzmanīgi atskanēja pa telefonu. "Džeison, vai Tu vēlētos parūpēties par Lūsiju? Viņa ir bijusi tik skaista manas gaisa balonu dzīves sastāvdaļa, taču tagad, kad man ir vieglāks balons, es nedomāju, ka ar viņu daudz lidošu, un nevēlos, lai viņa sēdētu neizmantota garāžā. Es gribētu viņu Tev atdot”. Pašlaik, rakstot šos vārdus, es joprojām nespēju tam noticēt.             

Rūdijs ir hipijs, viņš bija īstajā vecumā īstajā laikā Amerikā, lai viņu aizkustinātu jaunā apziņa, un viņš ir viena no šīm skaistajām dvēselēm, ar kuru var tikai cerēt dalīties laikā un telpā. Viņa ticība man un Džonatanam, ka mēs radīsim mākslas balonu, ko viņš tā gaidīja (un par ko samaksāja!), viņa vīzija, ka es kā jaunais pilots parūpēšos par viņa bērniņu, izturēšos pret viņu labi, lidošu tikpat skaisti, joprojām mani dziļi aizkustina. Todien es apņēmos sniegt Lūsijai otro elpu, atjaunot viņas izbalējušās krāsas un turpināt lidot ar interesantiem cilvēkiem skaistās vietās. Es nekavējoties reģistrēju viņu Albuquerque Balloon Fiesta un lidoju ar viņu ASV Rietumos pirms un pēc tam. 2019. gadā Lūsija sāka ceļot, un es varēju viņu aizvest uz Taizemi, Filipīnām un Franciju!       

Tad 2020. gadā Covid-19 mainīja pasauli. Saskaroties ar tik lielu nenoteiktību ASV, vienīgā skaidrā izjūta man bija tāda, ka ir haoss un sāpes, varbūt ne tieši no paša vīrusa, bet pavisam noteikti no valdības lēmumiem vai bezdarbības un Amerikas sabiedrības dziļi sašķelto pušu reakcijas uz to visu. Man atkal iezvanījās telefons, un tā bija Inga: “Latvija ir maza valsts ar daudz svaigu gaisu. Varbūt Tu vēlētos būt šeit, nevis ASV, kad ceļošana kļūs neiespējama? Mūsu robeža tiek slēgta pēc trim dienām, tāpēc, ja vēlies ierasties, brauc tūlīt. Tik dāsns uzaicinājums, es jutos kā visveiksmīgākais cilvēks, kāds domā par manu drošību, vēlas dalīties ar mani savā drošajā vietā un pieņem iespēju, ka nedēļas var ievilkties mēnešos un, iespējams, gados. Tomēr tas nebija viegls lēmums. Tā kā mans brālis un māsa dzīvoja netālu no manas mātes, es zināju, ka viņi visi būs drošībā un ka ģimenei ir pietiekami daudz atbalsta. Rezervēju vienvirziena biļeti un iebraucu Latvijā dienu pirms robežu slēgšanas.             

Covid-19 dīvainā kārtā arī Lūsijai palīdzēja nokļūt Latvijā. Mums ar Ingu februārī bija paredzēts pievienoties gaisa balonu pasākumam Taizemē, taču pandēmijas dēļ nevarējām uz turieni aizbraukt. Lūsija mūs jau gaidīja Taizemē, visa smuki iesaiņota kopš sava ceļojuma no ASV. Tā vietā, lai viņa atgrieztos ASV, Lūsija tika atvesta uz Latviju. Covid-19 laika daudzie klusie mēneši man deva iespēju turpināt viņas atjaunošanu. ASV es jau biju nomainījis Purple Nomex — rindu ar izbalējušām rozā daļām un dažas batikotas daļas pie pamatnes, kas bija salāpītas. Rīgas ērtībās un drošībā pabeidzu krāsot rezerves daļas pārējai pamatnei un nokrāsoju pilnīgi jaunu vārstu! Kopš ierašanās Eiropā Lūsija ir uzkrājusi vairāk nekā 100 lidojumu stundas Latvijā, Lietuvā, Horvātijā, Polijā un Francijā.       

Tā šis stāsts par Lūsiju ir nonācis līdz mūsdienām. Pateicoties pandēmijai, viņas otrā elpa kļuva par Eiropas nodaļu, un viņas skaistums tagad hipnotizē pilnīgi jaunu kontinentu. Kopš dienas, kad piedzima sapnis par Tie Dye Art Ballooning, mani vienmēr uz priekšu virzīja vīzija lidot ar skaistākajiem baloniem kopā ar interesantākajiem cilvēkiem burvīgākajās vietās pasaulē.   

Sapņi piepildās.

Es mīlu Lūsiju!