Nu, man ir tāds bariņš rakstnieku. Mēs savu apvienību varēsim dibināt. Katrs raksta kaut ko pa savam un par savu. Ir manu draugu vidū pāris Inese un Imants. Imants raksta, Inese fotogrāfē un pārsūta man Imanta vēstules. Vēstulēs saturs atspoguļo ikdienas piedzīvoto, pārdzīvoto. Stāsts par Džekiju bija tieši tāds. Lasu Imanta vēstules, kur ir visas latvieša vērtības. Imants nav puika un arī vairs ne spriganajos gados, bet Imantu varētu saukt par Balto tētiņu, kas uzticīgi kalpo senajām latviešu ticībām, tradīcijām. Baznīca svētdienā un godā turēt svēto 7. dienu, kad darbus pie malas. Kartupeļu pankūkas, kamēr mīļotā sieviņa no rīta guļ, pārdomas par dzīvi uz papīra un daudzas citas senas vērtības. Pēdējā vēstulē, kur smalki aprakstīts Džekijas (sunīša) dzīves gājums, bija stāsts par ģimenes attiecībām, par to, ka dzīvnieks ir vērtība, draugs, domu biedrs un milzu mīlestība. Džekija nu ir citos medību laukos, bet kāpēc es to visu rakstu? Te man sanāca pagājušajā nedēļā tāds mans Džekijas stāsts. Tad nu par visu pēc kārtas. Inesei vārda dienā Imants uzdāvināja kucēnu, ņemot no saimnieka esot teikts, ka tas ir suņuks. Vārds nav ilgi jādomā, būs Džeks. Tā nu mazais Džeks aug un pieņemas svarā un vada savas nebēdnīgās bērnības dienas laimībā. Līdz kādu dienu kaimiņš atbrauc ciemos un Imantam saka, ka tas kucēns jau nav nekāds Džeks, jo tā ir kucīte. Tad nu stāsta īsā versija, cik ļoti abi saimnieki nav gribējuši kucīti, jo tā visa padarīšana ar kucēniem... Bet, par cik suņuks jau apvēlies, saimniekus par savējiem pieņēmis, neko darīt, tā nu vienā dienā Džeks kļuva par Džekiju. Tas ir Imanta un Ineses stāsts. Te nu mierīga pāreja uz manu stāstu. Zināju, ka auklīte ir skolniecīte, kurai 16. oktobrī atsākas skola, un mums ir aktuāls jautājums - auklīte. Atkal jau! Ar šo mazo Lilo&Stitch meitēnu saradām, pieradām tieši dažu h laikā. Mās visi 3 viens otram ļoti patikām. Un tas bija uzreiz tā. Mūsu vienīgā saziņa bija ar google translate. Ja man ko vajag, es uzrakstu auklītei, viņa iemet tulkotājā un ar tulkotāja palīdzību man sūta atpakaļ ziņu. Āzijā lieto LINE, tas kā WhatsApp vai jebkurš messengeris, tikai viņi iecienījuši šo. Tā nu mēs bez sarunām, tikai ar roku, ķermeņa valodu un tulkotāja palīdzību dzīvojām. Pa lielam, kopš aizbrauca Ļena, esmu sava veida klusēšanas retrītā, jo Teodors ar jau vēl nekāds lielais runātājs man nav. Ar to pašu tulkotāju lūdzu, lai auklīte pa saviem kanāliem ieliek ziņu, ka mums vajag patstāvīgu auklīti uz ilgu laiku. Tā nu sākās mazā, izpalīdzīgā cilvēka darbs manā un Teodora labā. Nu, kurš nezina, ja ieliec sludinājumu, tad ir interesenti, tad jāatbild uz telefona zvaniem, jāskaidro, jāstāsta... šo visu 100% izdarīja mana mazā Gift. Un man bija Thai valodas klausīšanās lekcijas bez maksas, jo es sēdēju blakus un baudīju valodu. Man ne tikai ēdiens, cilvēki... te patīk, bet man patīk viņu valoda arī. Tā skan noslēpumaini, un šai valodai ir daudz zilbe TH, KH, tā dziļi, dziļi kaut kur viņi to izrunā, it kā zilbe nāktu no zemsmadzeņu garozas. Tad nu kas te man tik netika piedāvāts. Vienīgais mans barometrs varēja būt sajūtas, nekas cits. No piedāvātajām kandidātēm izvēlējos vienu, kuru paaicināju pie mums uz mājām uz sarunu. Meitenei 19 gadi, atrullēja pie mums ar savu mazo mocīti. Te mazie mocīši, skūteri, visādi uz 2 riepām ir vairākumā. Sarunas laikā sapratu, ka google translate arī šeit būs mūsu vidutāja, jo meitene zināja dažus vārdus, bet kontekstu ķēra ar grūtībām. Viss ir vienkārši, papīra lapa, kur darba stundas un samaksa. Neko vairāk arī nevajag. Vienojāmies un 21.10. auklīte bija gaidīta mūsmājās. Kā norunāts, laikā ir klāt, bet satraukusies, drebošām rokām trinas man apkārt un mēģina pateikt, ka ir kas ļoti svarīgs. Skatos uz viņu un saku, lai nesteidzas, stāsta mierīgi. Klausījos viņu, smaidīju un dzirdēju dažas dienas atpakaļ lasīto stāstu par Imanta un Ineses suņuku, kur pārveda Džeku, bet beigās dabūja Džekiju. Tikai man gadījās otrādi. Pirku Džekiju, dabūju Džeku, bet Džekijas izskatā. Tai brīdī sapratu, ka man ir pilnīgi vienalga viņas/viņa ķermeņa pārvērtības, un es esmu absolūti toleranta šim jautājumam, jo katrs mēs ar savu ķermeni un sajūtu šai pasaulē varam darīt, kas mums ienāk galvā. Kad ar milzu mokām meitenīte man bija izstāstījusi, ka ir “lady boy”, rokas vēl arvien drebēja, un tad kā mazs suņuks skatās man acīs, kurās skaļi bija dzirdams sauciens – nu? NUUU? Ko tu teiksi, baltā sieviete? Smaidīju un teicu viņai, ka jebkurā gadījumā es meklēju Teodoram auklīti un pie viena vai otra scenārija mans mērķis nav ar viņu precēties. Viņa vēl skatījās man acīs, mēģinādama saprast, tad kas notiks tālāk? Teicu viņai pašus parastākos vārdus - “For me it`s o.k. No problem. I like you and you can stay here”. To smaidu, kādā atplauka meitenītes seja, to es laikam mūžam neaizmirsīšu. Un ziniet, mēs visi pasaulē sagaidām pieņemšanu. Visi. Gan pārāk pareizie un taisnie, gan pačikainie, dullie dauzoņas. Mēs visi gribam vienu, pieņemšanu, mūs tādus, kādi esam, kur pamatā ir mīlestība. Un kura gan meitene nezina to sajūtu, kad mati sprogojas, vajag taisnus, kad krūšu izmērs A, gribas C, kad C, vajag B, un tad atkal mūžīgais ķermeņu aprišu jautājums, te tieva par daudz, te resna par daudz, te tas, šis, un visu laiku mēs mēģinām kaut ko mainīt. Pa lielam pamatos ir sevis pieņemšanas jautājums. Ja esi uzaudzis ģimenē, kur mamma deva beznosacījuma mīlestību un nemitīgi dzirdēji vārdus, es tevi mīlu, tu esi visskaistākā, mīļākā, mana vienīgā meitiņa, tad ir tas laimes kods pamatos iedots. Manai mammai miljardiem paldies domās, vārdos saku itin bieži, jo man mamma iedeva pašapziņu. Es uzaugu ar domu, sajūtu, ka esmu mīlēta, luteklīte, mīlulīte, princesīte, skaistulīte un ka mani ļoti mīl. Neskatoties uz to, ka esmu vecākais bērns ģimenē. Līdz šai dienai pa dzīvi eju ar šo sajūtu. Un tā nav augstprātīga sajūta, bet silta, mīļa, pieņemoša, ka mani pieņem tādu, kāda es esmu. Es mīlu savu ķermeni, savas mazliet līkās kājas un paplatos gurnus, neproporcionāli izveidoto ķermeņa mazo rumpi pret garajām kājām, zilos lokus zem acīm, pūkainos matus... es jau neesmu duma, spoguli redzu un savu izskatu arī, bet katra kompleksa pamatos ir pieņemšanas jautājums, kur medaļas otrā pusē ir beznosacījuma mīlestība.

Vispirms emocionāli un tad arī fiziski. Galva reibst, karsti, paiet nevar... Paiet nevar tā, ka, pa lielam, nemaz. Devāmies uz ZOO, kur mūsu auklīte dažus soļus pasper un nekur tālāk vairs īsti nevar paiet. Saprotu, ka svelmē, kur karstums krietni virs +30C, divus panest nevarēšu. Tad arī man bija skaidrs, ka pamata iemesli primāri ir psiholoģiskie, bet nāk klāt arī medicīniskais aspekts. Ierasto uzturvielu vietā šobrīd ir hronisks dzelzs trūkums organismā, no kā tiešām var fiziski reibt galva un būt nespēks. Skaidrs, šobrīd Ļena nav palicējs.

Jumaji spēlē šodien vienai no mums izkrita kauliņi doties mājās. Tā bija Ļena. Ļenas mēnesis šeit man atsauca atmiņā kādu notikumu un ceļojumu no manas dzīves. Ja izdomāsiet, ka gribat izlasīt šo nodaļu, var droši uztaisīt siltu krūzi tējas vai ieliet ko relaksējošu glāzē. Man līdzīgs piedzīvojums bija savus 6 vai 7 gadus atpakaļ. Daudz biju dzirdējusi, bildēs redzējusi varenās Krievijas bildes ar spožajām “cerkovjām”, “ monastiriem”. Tad viens no kolēģiem pilotiem tik sūta man bildes, kur visā spožumā n-tās milzīgas, skaistas, krāšņas celtnes kā sēnes izbirušas ezera un mazas pilsētas krastā. Man apraksta to, ka Krievijā ir tāda vieta - “Zolotoje kolco”, kur daudzu desmitu un pat simtu km perimetrā ap Maskavu ir izkaisītas vecas pilsētas, ar senu vēsturi un tradīcijām, kur ap ezeriem, parastiem ciemiem sabūvētas greznas, spožas baznīcas un klosteri. Var doties apkārt pa šo apli un aplūkot šīs vietas. Tad nu, esot vienā no tādām vietām, arī gaisa balonu festivāls - “Zolotoje kolco Rossii”. Aplūkojusi bildes, kā gaisa baloni cēli lido pāri šīm spožajām celtnēm, ūdenī spoguļojas milzīgo bumbuļu ēnas un tās saplūst un mijas ar krāšņo baznīcu celtnēm, nu skats ir Visuvarens. Interese ir milzīga un sapņoju vairāk kā gadu, ka es arī celšos gaisā un lēni slīdēšu pa milzīgo ūdens krātuves virsmu savā gondolā, un vērošu šīs vēsturiskās celtnes, un tā sajūta, jo vairāk domāju, jo vairāk man patika, un mērķis bija nosprausts. Nākošgad es došos uz “Zolotoje kolco Rossii”. Man jau tas nosaukums patika. Patika tie burti, tas vārdu savienojums. Organizatori no pilsētas ar nosaukumu Pereslavļj Zalesskij, kas ir viena no pilsētām, vēsturiski ir iekļauta šai pilsētu kopumā, kuras tiek dēvētas par Zelta apli. Saņēmusi otro gadu pēc kārtas uzaicinājumu, nekavējoties atbildu – JĀ. Kas no manis tiek prasīts? Ja gribu, varu lidot viena, ja gribu, varu paņemt savu komandu. No mums tik vien, kā nopirkt avio biļetes līdz Maskavai un atpakaļ. Nu kas tad tur? Nieks jautājums! Lidostā mūs sagaida, ar mašīnu aizved uz pilsētu, kur viss notiks, un tur dod balonu, visu ekipējumu, mašīnu, izmitina, pabaro. Nu, kā paši krievi saka – maļina! Laižam! Savaņģoju kompānijā vēl 3 savas Amazones, visas ar pacilātu noskaņojumu, ceļojuma gaidās, un, sagaidījušas īstās jūlija beigu datumu dienas, lidmašīnā iekšā un prom uz Maskavu. Izkāpusi Šeremetjevo lidostā, esmu iztēlojusies, cik tas viss būs vareni un skaisti, gribu piemiņas bildi ar lidostas burtiem fonā un sajūta, ka esmu ne mazāk, ne vairāk, bet īsta dāma. Nezinu, kāpēc tā jutos, bet, kā šodien atceros, ka manas Tommy Hilfiger džinsu svītrainās kurpes pasvītroja seksīgos kāju īkšķīšus sarkani krāsotus, jo citi pirkstiņi bija paslēpti purngaliņā. Vien tik, ka vienu pirkstiņu mazliet var redzēt. Puķaina kleita pāri celītim, uz auguma, ar jostiņu, kuru var tā rotaļīgi virpināt pirkstos un spēlēties ar to, vēl vairāk man lika justies dāmai. Nu tur bija arī somiņa un brillītes, nu, tā, kad lido uz Maskavu, lai ir kā lielpilsētā no provinces. Tad mani statusa ietvaros sēdina šoferis priekšā un mūsu “transfērs” gādā mūs prom savus 200 km aiz Maskavas uz Pereslavļu. Mašīna veca, kondicionieris nestrādā īsti labi, vai pat nestrādāja vispār, bet tas nemazina to sajūtu, ka viss ir lieliski. 200 km likās, ka braucam un braucam, un braucam. Šoferis skaidro, ka Maskavas sastrēgumi esot viena traka padarīšana. Galvenais esot “prarvatsja čerez Moskvu”, tad jau tālāk ejot kā smērēts. Ierodamies vietā, kur notiks pasākums. Lauku tūrisma vieta ar nosaukumu “Park Vesļevo” (ja pareizi atceros nosaukumu). Ir mazākas mājiņas, vairākas izkaisītas plikā pļavā, uzkalna galā, un ir centrālā viesnīca. Paliela ēka divos vai pat trijos stāvos, standarta viesnīca. Nākot viesnīcas virzienā pa centrālo eju, pamanu, ka rozes ir, bet nātrēs ieaugušas. Uzreiz apvaicājos organizatoram, kāpēc pie viesnīcas nav nātres izravējuši, kāpēc ļāvušo rozēm nātrēs augt? Saņemu atbildi, ka no nātrēm rasas vairāk, tā rozes no rīta var padzerties rīta rasu, ja nu piemirstās tās aplaistīt. Saraucu degunu un nodomāju - fui, cik muļķīga atbilde! Mūs izmitina labākajos numuros, to saprotam, jo, izejot uz balkona, esam pašā centrā visam atpūtas kompleksam. Meitenēm oma riktīgi labā, tās tik ķīķinās, un nenosaukt to, ka būtu viņas pusplikas, bet par apģērbtām arī nenosauksi. Tādas tās te švirkt uz balkona, tur hihihaha, tad atpakaļ spurgdamas istabiņā. Tiek apspriesta tēma par iepazīšanos sociālo tīklu vietnē “Otra Puse”. Pirmo reizi dzirdu tādu nosaukumu. Tad mūs baro un fonā ir patīkama kņadoņa, smiekli, spurgšana, smaržas, ko radām mēs pašas. Pašas tādas apmierinātas ar visu, kas apkārt, un visvairāk tā ir uzmanība, ko saņemam no apkalpojošā personāla, no organizatoriem, esam tādas kā saulītē ieceltas, jo kā nekā mēs taču no Eiropas! Tad mani pasauc malā un ar visnopietnāko sejas izteiksmi tiek paziņots, ka ieradies ir TV, tas ir “OPT”, nu, es taču saprotu, ka tas ir visas valsts rupors un, par cik viņiem esmu es - pilots no Eiropas, tad man būs jārunā. Lai es tikai nesatraucos, jo viss jau ir labi, viņi jau arī tikai cilvēki vien ir. Man gribās pat iespurgties tai brīdī. Kas ta man?! Jūsu OPT, Jūsu rupors, es taču neesmu ne bailīga, ne man tā Jūsu OPT biedē. Paaicina mani tie TV cilvēki tā, lai fons ir gleznains, tādā kā uzkalniņa, kur arī visu atpūtas parku var gana labi redzēt, un uzdod jautājumus, ko es domāju par šo vietu, par seno Krievijas vēsturi... Esmu pacilāta, deklamēju no galvas to, ko jau pirms gada par šo vietu biju izdomājusi, ka, kā minimums, tā ir viena no TOP vietām pasaulē. Šobrīd rakstu un smaidu par sevi, savu naivumu, un arī tai brīdī, vēl ne tik bagātīgo ceļojumu pieredzi. Pēc intervijas mani ved, lai parādītu šī pasākuma manu “komplekt aerostata”. Pirmais jau - man paliek gara seja, kad ieraugu, kāda mašīna. Krievu VAZ, GAZ - kaut kas tāds ar atvērtu kasti jeb piekabi aizmugurē, bet priekšā var sēdēt tikai šoferis un vēl viens. Vaicāju, kur tad manas meitenes sēdēs. Man tiek norādīts – ka tur tai kastē, kura atvērta. Nodomāju – mums taču rīta lidojumi ir 5:00, ir vēl auksti ārā. Grr..., bet nu labi. Noriju. Tad man izrāda gaisa kuģi, ar ko būs jālido. Skatos, pētu un domāju. Nu labi, pa groza dibenu gan jau neizkritīšu, kaut gan grozs stipri apšaubāmas kvalitātes. Tad ieraugu degļus jeb sirdi gaisa balonam un saprotu, ka tas ir vāks. Nu, cik tam gadi un no kura antikvariāta tas ir izkasts? Pētu visu savu komplektu un lūpa stiepjas gara... grr... grrr... iekšā rūcu. Neko vēl jau nesaku, bet tikai rūcu. Tad mūs garā kolonā visus ved uz pacelšanās laukumu. Olalalā, zāle tā, ka līdz ausīm. Vaicāju, kāpēc tā zāle te nav pļauta nekur? Atbilde skan, kad sabruka Padomija, tad kopš 91. gada neviens par to īpaši nepārdzīvo. Lauksaimniecība jau ar neesot neko attīstīta. Visu pērk no ārvalstīm. Sava pat piena īsti nav. Sākam pakošanos, uzstādīšanu gaisa balona, un man viss ir slikti. Man katrs sīkums tracina, un man lūpa gara, seja šķība un uz kašķi velk. Gribu mājās! Atved pie manis resno kaut kādu. Visi klanās šim, aplēkā, un man tiek stādīts priekša kā Pereslavļas apgabala gubernators. Visus tos prezidentus vāciet prom. Es gribu mājās. Tad atvelk vēl kaut kādus žurnālistus, operatoru. Tie arī ar saviem stobriem. Ja nav kamera 60 kg smaga uz pleca un nav mikrafons ar kātu 1 m, neviens taču nesapratīs, ka amats nozīmīgs. Pati dusmojos par savām žultainām domām. Fui, man kauns par sevi, bet man viss besī. Pirms uzlidot, man tiek iespiests avīžu žūksnis rokās un virtuves padomju laika zažigalka. Teksts no pasākuma organizatora - “ Jesli garelka tuhnit, ti gazetku padazgi i v gorelku”. Viss, nu man asaras acīs un labi, ka milzīgas saules brilles uz acīm, vismaz šitie svarīgie to neredz. Riju asaras, jo nevar raudāt, man tūlīt jālido. Es gribu mājās. Ļoti gribu mājās. Pie mums rozes izlaiza, ne tikai ļauj pie parādes durvīm nātrēs ieaugt. Pie mums zāli pļauj. Mauriņu kopj. Pie mums nav tādas gaisa balona tehnikas, kura vecāka par mani. Pie mums viss ir labāk. Gribu mājās! Tiek dots signāls startam. Kožu lūpā, vaigā, tad stipri sakožu zobus un aiziet. Uzstartējam, ne cik ilgi, tiešam deglis nodziest. Mazliet sāk trīcēt rokas, tad jūtu, arī ceļi dreb. Labi, miers. Neesi mīška. Tev iedeva avīzi un šķiltavas. Šķil un dari, ko lika. Visu izdaru, ar skaļu puuh, puuuh deglis sāk darboties. Pēc minūtēm dažām atkal tas pats. Skatos, kur es lidoju, kas būs, kad man vairāk avīžu nebūs? Nekas traks, iekritīsim kaut kāda 2 m augstā, vairāk kā 20 gadus nepļautā zālē. Jālido zemu, lai drošāk, ja krītam. Esmu gaisā savas 35 min. Nokritusi neesmu, arī avīzes vēl ir. Skatos, tie, kas man pa priekšu, sāk piezemēties pamazām. Saprotu, ka nav jau te nekāda Latvija, kur pļaviņa izpļauta tāda, un varbūt vēl palidot uz priekšu, kur pļaviņa kā mauriņš, ka ar basu kāju var iet. Zāle te nav pļauta un nebūs. Āmen. Saviem gondolas biedriem dodu norādes par to, kas darāms uz piezemēšanās brīdi. Kur stāvēt, kā rokas turēt... Neko laipna neesmu. Pašai sev nepatīku. Bet, ko lai es daru. Man vienkārši te viss riebjas! Esam pie zemes. Forši. Nokrituši neesam, bet atkal zāle man līdz ausīm. Visi kaut kur airējamies pa to zāli ar rokām. Komandas mašīna stāv uz ceļa. Pa rāciju saku, lai brauc pļavā iekšā ar savu GAZ vai VAZ, kā viņu tur. Meitenes atbild, ka šoferis viņas neklausa. Viņš tik ēdot semenes, spļauj uz ceļa un triecas ar kaut kādu citu šoferi. Nu, čalīti, ja Tu zinātu, kas man tur šobrīd iekšā darās, es tūlīt nogdaunā Tevi izslēgšu, ja Tu mani un manas meitenes neklausīsi! Diezgan nopietni airējos pa zāli ceļa virzienā, galvā jau kaujos ar viņu un pat esmu dabūjusi pie zemes. Kauns šobrīd rakstīt to, kas manī toreiz bija. Pienāku klāt, protams, mierīgi vaicāju, jo mēs jau pieauguši esam un impulsus tak valdām. Kas par iemeslu, kāpēc nav iebraucis pļavā, kā meitenes lūdza? Šis grauž savas semenes, skatās diezgan naglo skatienu man virsū un sejā rakstīts tam – te pie mums vecenes mājās sēž, nevis norāda, kas vecim darāms. Atbilde skan strupa – “služebnoje auto, ja nebudu na pole jehatj”. Skatos viņam virsū, protams, ka manā galvā šai brīdī ir viņam nogdauns, un mierīgi saku - “Jesli Ti nebudesh, ja sama zajedu”. Viņš apsmejās. Un vēl bezkaunīgāku skatienu man skatās virsū ar tekstu, ka šeit nevar iebraukt. Atbildu, ka es ar savu zemo Wolksvagenu te iebrauktu, Tu ar savu augsto VAZ mani no purva vari izvilkt. Nekas nenotiek. Grauž semenes. Nekustas ne no vietas. Saku viņam vēlreiz un ļoti stingri - "Oļeg, ja seicas sjadu za rulj, Tebe budet stidno, shto safer neznajet kak jehatjh na svajem sluzhebnom auto po poliu”. Ciniski atbild čalis man – "Ti ne prajedesh!" Es esmu pie sava – “Jesli prajedu, pri vseh tebe v mordu dam. Horoso?” Šai brīdī semene kaut kur iestrēgst un, ne vārda neteicis, demonstratīvi sēžas mašīnā. Bubina pie sevis - “Čiortova baba”. Mani var saukt kā gribi, man tāpat raudāt gribas no visa šī Krievijas murga. Protams, vāģis bez mazākās aizķeršanās ir iebraucis pļavā un sākam balona pakošanu pa šo milzonīgo zāli. Visi tie citi ir laimīgi. Arī manas meitenes ķiķinās par garo zāli, spiedz, spurdz, jo esot tā zāle pilna asu ušņu, nātru un skrāpē kājas. Kura vēl pagūst nosūkstēties, ka esot vakar vaksāciju pirms ceļojuma veikusi, ka šausssmīgi sūrst. Visu savācam, izbraucam uz ceļa, un tad man tas lielais, kuru pirms tam apsaucu savādāk, dod kaut kādu smalku krievu dzirkstošo vīnu. Skatos uz viņu, uz to operatoru, žurnālistu. Nu parasti cilvēki, tāda jau arī es. Vienkārši, man te viss nepatīk. Kaut kas ļoti sūrst vaigā vai acī, nesaprotu pat īsti kur. Sakumā it kā pamiris, pēc tam riktīgi pampst. Opā, tai pļavā kāds mošķis būs ticis zem brilles un iekodis man vaiga kaulā zem acs. Tiekam skaidrībā par kārtību, kas tālāk notiek? Meitenes un pasažieri ar kaut kādu “bulku vāģi” tiek transportēti atpakaļ uz viesnīcu. Un es ko? A man pēc statusa jābrauc ar šoferi “ņepadaļioku” pildīt gāzi. Braucam mēs abi, neko daudz nerunājam. Jo abi jau atceramies savu maču pirms brīža. Šis pat semenes vairs negrauž. Tikai rullē. Braucam, braucam, braucam. Pēc 35 min apvaicājos, vai vēl tālu? Atbilde skan, ka nē, vēl tik pat apmēram. Saprotu, ka ne tikai "duša prastornaja", arī attālumos viss tepat, tas ir 2h tur, 2h atpakaļ. Šoferis uzsāk sarunu ar mani. Stāsta, ka te apkārt to klosteru esot kā sēņu un baznīcu, bet viss tas ir butaforija. Klosteros tādi visādi dzīvo, kuri ne sevi zina, kur likt, ne piederīgajiem gar viņiem ziņa. Tad šie ”svētie” sadzerās, izkaujas, un šos padzen, lai iet laimi citur meklēt. Un šie arī iet. Iet uz citu svētvietu. Un tā pa apli. Viņš man to stāstīja, jo ceļa malā, naktī, tumsā, jo sen jau kā tumšs, jo braucam mēs ilgi, stāvēja viens ar cibu mūka tērpā. Es visu laiku nevaru sevi sakārtot, jo gribu mājās. Skatos uz melno nakti, kur ar pirkstu var durt, nekas nav redzams, un domāju, ko es te daru? Uzpildām gāzi un kratāmies atpakaļ, jo ceļi Krievijā jau ir atsevišķs stāsts. Atbraucam, krietni pēc pusnakts. Stipri sāk līt lietus. Ejam vakariņās jeb nezinu, kā tās saukt. Mana acs ir aizplūdusi pilnīgi ciet, piepampusi, sūrst vaigs no kodiena un arī stipri niez. Brilles arī stulbi likt uz acīm, jo ir nakts un esam telpās. Organizators paaicina mani, lej šņabi, dod sviestu un saka, lai apsēžos, nāku parunāt. Sākam sarunu ar to, ka es tikai klausos. Esot jāņem viss vieglāk. Te ir Krievija, te neesot nekāda Eiropa. Un man vispār savs vācietes stiliņš un zamaškas jāatmet. Nu nav te pļauta tā zāle, nu nav te tā tehnika nekāda labā, bet cilvēki labi toties. Un šņabītis ar ābolīti, ko uzkost tak garšo labi. No šņabīša atsakos. Pēc brīža jau manā glāzē ir kaut kāds vīns. Manis pēc, šovakar varēja būt arī sarkano vai balto biešu novārījums, man viss viens. Es gribu mājās. Tieku skolota par aviācijas principiem Krievijā. Ka te viņu daudz, ja arī kāds nositas, neviens neko daudz par to nerunā. Lai es nesatraucos, apglabās mani, puķītes nesīs uz kapa un pieminēs kā varoni. Visi smejas. Man ne līdz smiekliem. Tad man stāsta, ka ar tehniku kā ar cilvēku, vajag sarunāt. Ja tā ir veca un negrib klausīt, pirms lidojuma lai aprunājos. Sarunāju, ka mums jālido, jādara labs darbiņš, cilvēki jāiepriecina, festivālu vajag rotāt ar baloniem un savu klātbūtni. Klausos un sajūta, ka tie ir slimi kaķu murgi. Sarunāt ar veciem dzelžiem, kuri sen bija jāizkausē metālā. Neko ilgi neaizsēžos, noklausos un pie miera. No rīta lidojums. Manī ir protests. Es gribu mājās. Es nelidošu no rīta... Man viss te riebjas. Kā es varētu šonakt dezertēt? Kas man jādara? Es sapņoju par to, kā es izkāpšu Rīgas lidostā un skūpstīšu zemi, ja gadījumā pa šīm dienām neatradīšu savu sarkofāgu un nedezertēšu. Domas, domas, domas... nogurums ņem virsroku... Ir jauns rīts. Saule lec un kokiem gali šūpojas. Saprotu, ka tāds jēdziens kā meteorologs pasākumā te arī būtu kaut kāda vācietes kaprīze. Jūtos slikti. Kratāmies uz kaut kādu tālu lauku. Lauks kā visi te lauki. Nav ko vienu un to pašu atkārtot. Ceļu galvu saulei pretī, jo tā vismaz te tāda pati kā mājās. Ozolu gali šūpojas. Tātad nav mazāk kā 7-8m/sec. Ja pat man būtu mana tehnika, es nelidotu, nerunājot par degli, kurš dziest pat mierīgā laikā. Uz jautājumu, vai plāno pacelšanos, saņemu atbildi – “Jesli ņetu grozi i silnovo dozhdja, veter ne pomeha. Polia bolshije, vsegda mozhno prizemlitsja i ob derevnja tormozitj zhe nezapreschajetsja”. Saku stingri, ka es šorīt nelidošu. Saņemu atbildi, lai braucu atpūšos, pa dienu aizejam uz muzejiem, sagatavota būs speciāla izklaides programma man un meitenēm. Viss kārtībā, lai savedu sevi kārtībā uz vakara lidojumu. Atkal acis pilnas asaru. Tā viena pa nakti ir sapūtusies tā, kā uzpūtenis uzkults un svaigs. Sārta, zila, sarkana, visās krāsās, un redzēt ne gramu. Nesaprotu, skaļi gaudot vai smieties. Gribu mājās. Plāns par dezertēšanu ir dzīvs. Kā un ko lai es pasaku meitenēm, ka es laižos prom, lai viņas paliek. Vai laižamies visas. Skatos uz viņām. Tās kazas ir riktīgi priecīgas. Arī jau tikušas pie semenēm, grauž, smaids platu seju. Fotogrāfējas un mani biksta, ka lai skatos, te esot viens čalis, nu riktīgs personāžs, kā no filmas. Nu, esot jāiepazīstas. Ja man nepatīkot, lai viņas sapazīstinu. Uzmetu aci. Krievs ķerzas zābakos, kamuflāžas biksēs. Fui! Nu gan varonis! Autiņš šim interesants. It kā Mercedes G klases, tikai kaut kāds krievu vietējais ražojums. Tipa stilīgs bobiks. Šis sēž, atspiedies pret riepu starp mašīnu un piekabi, un visu laiku pīpē. Vēro. Meitenes ķiķinās, šis mūs vēro un skeptiski smīn. Man ne līdz tādām muļķībām. Es gribu mājās. Lai iet pašas iepazīties. Diena paiet vareni un visām uz priecīga viļņa, arī man. Jo mums ir sagatavota speciāla programma. Tiekam vestas uz “Carevnas ļjaguškas muzeju”, izrāda mums visas pilsētas "dastapremečiatelnostias". Nu, forši! Saule spīd, muzeji interesanti, programma ar dejām un tautisko piesitienu. Visi jautri, viss te labi. Man arī patīk. Protams, es redzu arī to otru medaļas pusi, ka pilsēta nātrēm aizaugusi, ka spoži "kolakala", bet nātrēm pilni pakši. Bet šobrīd mēģinu par to nedomāt. Baudu visu, ko mums viesmīlīgi ir sagatavojuši, un uz kaut kādu brīdi pat savu skaitāmpantiņu jeb mantru “gribu mājās” esmu piemirsusi. Ir ļoti silts, ir spožs, un cilvēki no sirds cenšas, lai mums patiktu, lai būtu labi. Ir jau labi. Ir ļoti labi. Kaut kas manī salūzt. Mazliet. Kaut kādu bruņu vesti es nometu un mazliet atbrīvojos. Domās domāju, ka varbūt tiešām ar to degli pirms lidojuma vajag aprunāties? Brr..., es stulba palieku, vai?! Vakara lidojums. Viss skaisti. Rīta un dienas spožā saulīte lutina arī vakarā. Visi tiek vesti uz kalnu, kur kalna ielejā būs starts. Episki skaists skats, kā no senkrievu filmām. Kalni, lejas, pļavas, plašumi, krievu mājas. Organizatori mēģina izčamdīt manu noskaņojumu. Saku, ka aizbrauksim uz starta vietu, tad pieņemšu lēmumu. Varonis kamuflāžas biksēs un tāda paša toņa balonu piekabi smaida man. Vai arī smīn par mani. Man brilles uz acīm. Es izliekos, ka neko neredzu. Atbraucam tai starta pļavā, pie manis nāk vēl operators, žurnālists, tie jau citi. Esot mani OPT redzējuši, vai varot interviju paņemt? Saku, ka var. Runāju ar viņiem nenopietnas muļķības. Uz jautājumu, kāda komanda, kas tādas? Atbildu, ka esam Viagra grupas līdzinieces. Tikai gaisa balonu komanda. Ka man tāpat nāk un iet tās meitenes. Vienas klāt, tad atrod vīrus, saprecās, bērnus sadzemdē, tād nāk citas vietā. Tad bērni paaugās, atkal nāk atpakaļ komandā, jaunas klāt, visu laiku visas mainās, ka jau nezinu, cik man tās meitenes ir bijušas un kas to lai zina, cik vēl būs. Visi smaidīgi, mani iepazīstina ar pasažieriem, kuri lidos ar mani. Pāris no Tjumenj. Mēģinu kartē sazīmēt, kur ir tāda vieta? Kaut kur tālu. Pāris smaidīgi, saulaini un ļoti gaiši cilvēki. Nāk priecīgi klāt un stāsta, ka esot uz šejieni sākumā 4 h ar lidmašīnu lidojuši, jo tāds milzu notikums valstī – balonu festivāls priekš Krievijas tik leģendārā vietā. Tad viņus no lidostas, visus tūristus, kas gribējuši redzēt, kā gaisa baloni izskatās dzīvē, šurp veda autobuss no Maskavas. Autobusā rādīja sižetu OPT, tur viņi mani redzējuši, un tad vēl pateica, ka viņi varēs lidot ar mani. Viņi esot bijuši vislepnākie visā autobusā, jo visi esot skatījušies ar skaudību. Ak, Kungs! Jāiet runāt ar to degli. Šie ir gaiši un dzīvespriecīgi cilvēki, lai es tagad norautu roķeni savu baiļu dēļ. Pienāku pie tehnikas. Skatos uz to un domāju. Es nekad neesmu sarunājusies ar metāliem. Skatos uz to nabaga veco degli un saprotu, ka es jau kaut ko mēģinu viņam pateikt. Mēģinu izlūgties, sarunāt. Stāstu tam, tam metāla gabalam, ko viņš neredz, ka es arī jau cik dienas lūdzu, lai man iedot kaut sarkofāgu, kā es gribu uz mājām. Ko, viņš nesaprot, ka man arī ir ļoti grūti? Ka mēs varētu abi sarunāt, ka mēs iepriecinām šos cilvēkus? Es nebūšu kašķīga. Es mēģināšu ieklausīties skaņās, kas nāk no tevis, es mēģināšu kloķus raustīt maigi un ar mīlestību, bet tu mēģini, lūdzu, nedzist un izdarām to, kas jādara. Lūdzu! Šķiļu degli un tas bez skaļa ppuuff klusiņām, normāli strādā. Skatos uz šo, pamāju ar galvu un domās saku paldies. Tai brīdī redzu, ka varonis kamuflāžas ietērpā un šoreiz kedām kājas mani vēro. Bet viņš jau savu balonu ir uzslējis stalti un gatavs lidojumam. Ko es te kasos? Kur meitenes? Kur Oļegs, mans šoferis? Laižam tam bumbulim pa sāniem un lidošu es šodien! Startējam! Viss ir pasakaini skaisti apkārt. Kad paceļamies gaisā, paliek reljefs zem kājām, ne es nātres no rozēm varu atšķirt, tikai zaļa, sulīga krāsa visapkārt. Zaļš paliek zaļš arī Krievijā un, ko es te ņemos ar tām rozēm, nātrēm, garo zāli... un vispār, ko es te ņemos? Pāris no Tjumenas man stāsta, kā viņi tur dzīvo. Kādas atšķirības vienam Krievijas apgabalam no cita. Ka gribot arī lidaparātu pirkt, bet tas būšot dirižablis. Vīrs esot naftinieks. Tur Tjumeņā naftas ir gana, pietiek visiem. Un vispār Krievija nevar sūdzēties par jebkāda veida naftas produktiem. Arī gāze sava un lēta. Tikai kaut kā palaiduši to laiku, kad lauksaimniecība plauka un zēla, tagad ne vairs govis, ne vairs piens savs. Tas gan esot bēdīgi, jo viss ir tikai mākslīgu pulveru produkti. Nekas nav baudāms. Tam es pilnīgi piekrītu. Lidojam, pļāpājam un es saprotu, ka man deglis nav ne reizi nodzisis. Paskatos uz to, ar acīm noglāstu un domās saku paldies. Tā lidojam mēs tik ilgi, līdz redzu, ka kaut kur pa kādam kolēģim jau sāk piezemēšanos. Ak, mēs jau gaisā gandrīz stundu. Neko šoreiz es nejutu, ne laiku, ne degli, ne to, ka man acs sakosta un redzu es mazliet. Bet šovakar jau redzu labāk. Lielais uztūkums sāk mazināties. Skatos – kaut kas neticams, riktīgi skaista un izpļauta teritorija ar savu personīgo, iekoptu ceļu, viss ir tīrs, perfekts, es pat teiktu tā, kā pie mums Cēsu pusē. Jo tur viss ir izlaizīts tā, ka baltās zeķēs pļavā var nākt. Kaut kas neticams! Manam skeptiskajam un kasīgajam prātam tas ir brīnums. Nekavējoties sāku piezemēšanos tieši šeit un nespēju beigt priecāties, kā tas būs, ka mums nevajadzēs brist pa garo zāli un vākt balonu pa nātrēm, un man tie cilvēki arī ir tieši tik forši grozā, ka arī viņi ir pelnījuši skaistu pļavu, labu ceļu. Pabeidzu lidojumu uz maza, bet ļoti tīra celiņa kalniņa lejā. Hmmm... kaut kas te aizdomīgi ar šo teritoriju. Daudz mazas vadziņas visapkārt, aug viss. Varbūt pat kas, ko es neatpazīstu. Nu, redīsu un burkānu lakstus es redzu, arī gurķi staipās pa vagām, un tad redzu, ka no kalna gala manā virzienā lido baloni un vēja spārniem nesās 3 personāži. Saprotu, ka tas viens ir batjuška, jo viss tas tērps viņam mugurā un tās divas mūķenes. Nu šie nesās kā no Sprīdīša filmas komendante, tikai viņi ir 3. Balons, kurš pārlaižas man pār galvu tik paspēj atstāt mazu ziņojumu. Atskan vārdi no gaisa – "Ingaaa, privet! Ti seichas pizdii paluchish". Un gaisā skan gurkstoši – hahahaaa. Balons ir pie zemes, 3 komendanti nesās man pretī un esmu gatava tam gaisa vēstījumam, ko man sūtīja kolēģis no gaisa, saņemt tepat uz zemes. Divas mazās mūķenes un batjuška atskrien aizelsušies pie manis, bez laba vakara, pat bez Amen vai ko tur pareizi saka ticīgie šai konfesijā, sāk rakstīt man ārā. Klausos un saprotu, ka viņu valoda ir senkrievu bagāta, vecvārdu pilna, kur es saprotu, par ko ir stāsts, dzirdu visus elles liesmu nolādējumus, kā es tur kaut tur nonākšu un degšu, ka esmu svētu zemi piesmējusi. Skan n-tās reizes vārdu salikums – “Zjamļja svjata pri svjata”. Es tad nodomāju, kāpēc tai vienai, kura neko nesaka, tikai māj ar galvu, acis sagājušas abas konusā, te konusā uz leju, te kā smilšu pulkstenis met konusu riņķī, un abas kā zaķim šķībi uz augšu. Skatos un domāju, tā, kura ķērc spalgā, spalgā balsī, tai acis skraida, bet nav konusā. Tā, tā, tā, kas te mums tais vadziņās aug? Ko ta šie tik tramīgi, ja jau tik svēti? Skatos uz vadziņām un domāju. Vai nu salietojusies kaut kādus medikamentus, vai arī te kaut kur tepat laba kaņepīte starp burkāniem un bietēm. Vēroju un visu laiku klusēju. Tā, kura neganti ķērc, pārstāj ķērkt un man vaicā - “Ti čego molchish? Ti gluhonemaja”? Saku, ka es klausos un gribu tikai pateikt, ka esmu nolaidusies uz ceļa, kur nekam pat pieskārusies neesmu. Ceļi taču ticīgo pasaulē pieder visiem? Ķērkšana turpinās un tiek draudēts, ka tūlīt izsauks organus. Ka tie organi zinās, kur mani likt, kā mani sodīt. Protams, ka man tai brīdī skaidrs par kādiem organiem viņa runā, bet acu priekšā pazib arī kāda niere, plauša un akna. Un es iekožu vaigā sev, jo, ja es sākšu smieties, es dabūšu ar kādu no tiem batjuškas krustiem pa otru aci, ar kuru vēl kaut ko redzu. Tai brīdī metru 200 attālumā vēl viens ir nolaidies tepat šai "svjataja zemļā". Es jau smīnu, jo zinu, ka ne es viena "pizdu palučila", tūlīt arī viņam būs tas pats. Tad 3 komendanti atmet ar roku, tik nobubina, ka es kaut kāda kurlmēma esmu, un nesās kalna virzienā, jo ar mani jau gan balss ievingrināta, gan pantiņš gatavs. Jā, pēc dažām min. dzirdu, viss tas pats. Tikai ķērkšana nav monologā, jo kolēģis no Krievijas skaidrā tēvu valodā sūta matušku nah... Domāju, interesanti, vai viņa maz zina, kā tas izskatās un ko ar to darīt? Smaidu un mani pasažieri skatās uz mani, un kopā prātojam, ka gan jau atbrauks tie organi un viss būs labi. Tai brīdī pa rāciju runājam ar meitenēm, kuras ir otrpus žoga. Viena ir attapīgāka un saka man, ka mums taču ir kaut kāda lapele iedota, tur paraksts un štampelis no gubernatora, ka mēs varam braukt iekšā visur. Saku, lai to lapeli parāda tiem organiem, kad atbrauc, ka mēs mierīgi gaidām. Te viss tīrs, skaists un pa lielam jau ne mūs sita, ne ar krustu dabūjām, pāris norādījumi tikai par to degšanu un tām liesmām. Viss rit gludi. Arī varas vīri ar vīuu, vīuu ir klāt un tiek atvērti milzu vārti. Tos vārtus es nespēju aizmirst pat pēc tik gadiem. Kā krievu pasakās rāda, kad ir milzonīgi vārti, kas uz abām pusēm vaļā veras, un kad sēta ir tik augsta, ka ne pāri pārkāpt, ne redzēt, kas otrpus žogam. Organi sagaida ķērcošo sieviņu ar papīra lapeli un rāda, un saka, ka mums ir tāda situācija, ka gubernators ir devis atļauju laisties jebkur, un es esmu no citas valsts. Tā matuška uzmet skatienu man, nobubina atkal - “Ja že gavarila, ona gluhonemaja” un tad caur pieri visi 3 lūr uz manis, un tā, kurai acis konusā, mēģina viņas dabūt puslīdz līmenī. Tās acis. Uhh... Tad tiek ielaista teritorijā mana "služebnaja mašina" ar visu Oļegu un meitenēm. Mēs pēc 5 min. esam gatavi doties ārā no šīs svēto teritorijas, kur dabūju ellīti zemes virsū. Otru kolēģi matuška turpina rāt un sūdzas miličiem, ka, kas tas par cilvēku? Svešā zemē ielauzies, rupjus vārdus runā, kā tādus zeme nes? Tad es nodomāju, ka to, cik šī mazā sieviņa lāstu, ļaunu novēlējumu mūsu virzienā raidīja, to viņa noteikti pat nenojauš, jo svētam cilvēkam viss ir svēts, pat lāsti. Piebraucam visi pie varenajiem vārtiem, es palūdzu, lai šoferis pietur, jo gribu es tomēr tos visus novēlējumus atstāt šai pus žogam, nevest uz āru, ko tā matuška man sateica. Pienāku klāt un saku, ka es ļoti atvainojos, ka es nespēju pat iedomāties no gaisa, kas tā par teritoriju, ka ne man domas par to, lai ielauztos svētā, svešā teritorijā. Atskan matuškas teksts – "Horoso, horoso, vot Ti daže zavtra i kazhdij denj mozhesh siuda prizemliatsja, no vot etot (rada uz otru manu kolēģi pilotu), jemu v adu garetj i Bog jemu ne v pomosch. Takih v ad!" Saprotu, ka tas ir bezjēdzīgi. Viņa nedzird un arī nekad nesadzirdēs to svēto saturu, kas nāk no mazas tantiņas galvas un mutes pasaulē. Lai tiem ticīgajiem viss labi! Tiekam nu mēs ārā no šīs krievu svētās vietas, gribās iet aukstā avotā muti nomazgāt, jo tā tiešām bija ellīte, un mazā, ķērcošā sieviņa sarīkoja neaizmirstamu sajūtu ilgam vēl. Pāris no Tjumeņas jūtās ļoti neērti un sakaunējušies svēto uzvedības dēļ. It kā mēģina taisnoties, atvainoties. Saku, lai met mieru. Vienīgie atbildīgie par jebkādu rīcību esam mēs paši. Es par to, ka nolaidos tur. Viņi par to, kā uzņēma mūs tur. Tas arī viss. Jauns rīts. Visi starta gatavībā, tikai lietus līst. Sapulcējušies pie viesnīcas draudzīgi čalo. Kāds drukns, pat teiktu stipri apaļīgs pilots koķetē ar mani. Nav manā gaumē. Par šo viena no manām meitenēm teica, ka esot foršs džeks. Vēl jo vairāk, ja kādai patīk, tad mani vispār neinteresē. Tiesa gan, man te viņām tās patikšanas mainās arī ik pēc dienas. Jūtu, ka mani vēro varonis kamuflāžas ietērpā. Kaut kas tomēr viņā ir. Varbūt? Lietus sāk pierimt un nekavējoties tiek dots zaļais starts. Vakar ar tiem degļiem sarunāju un esam jau pat iepazinuši viens otru. Nav ko daudz domāt. Lidošu. Lidojums ir tāls un ātrs. Pūš labi, pūš skaistām vietām pāri. Tām, ko es biju saskatījusies attēlos un izsapņojusies, cik būs skaisti tas viss. Grozā man pāris no Ivanovas. Neatceros, cik tas tālu no tās mūsu lokācijas, bet pāris sajūsminās par to, ko redzam visi kopā. Nu, ir jau skaisti, jo tie spožie torņi, mazo saules stariņu apspīdēti, kuri tikko knapi ar elkonīti pastūmuši lietus mākoni malā, laužas uz āru un rotaļīgi apspīd pamali, apspīd ezera virsmu, pļavas un greznās baznīcas. Lidojums ir skaistu skatu pilns. Piezemēšanās gana sportiska, pļava plaša jo plaša. Pēc piezemēšanās sākas stāsts par ceļiem Krievijā. Kartē ir ceļš. Lidoju un no augšas redzēju ceļu, nekāda šoseja jau nebija, bet ceļš, kur iebraukt bija. Tad sakontaktēju ar meitenēm, vaicāju, vai šoferis atkal neklausa? Saņemu atbildi, ka klausa, bet neesot reāli tā piebraukt. Lūdzu, lai iedot rāciju Oļegam. Viņš man skaidro, ka te esot tāda nianse ar ceļiem, ka kartē ir, kaut kad arī reāli tie bijuši, bet līdzīgi kā ar to nepļauto zāli - “Napravlenije jestj, dorogi netu”. Johaidī! Labi, ejam kājām viņiem pretī, kur viņi man skaidro, ka stāv, kur beidzoties visi ceļi. Gan tūlīt ko sadomāšu. Ejam mūsējiem pretī mēs ar Lindu ilgi, ilgi. Ļoti ilgi ejam. Nezinu, 5 -7 km? Beidzot satiekamies pie vietas, kur ir upe, upei pāri koka tilts, vietām papuvis, vietām sašķiebies. Skatos un saprotu, ka te ir stāsts par dienesta auto, bailēm, ka nevar ar auto pa šo tiltu braukt, tāpēc arī bija atruna, ka ceļa nav. Nu labi, tilts nav jau nekāds spīdošais, bet tas ir. Saku, lai sēžas un brauc. Redzu, ka Oļegam zīlītes paliek plašas pa visu aci un šis ir gatavs jau iebilst, kad sāk ar mani mēģināt sarunāt, ka tā nav laba doma, ka mašīna smaga, tilts vecs, izkritīs cauri. Saku, ka vajag mazliet pamēģināt. Ja jutīsim, ka dēļi sāk brakšķēt, tālāk nebrauks. Labi. Oļegs sēžās savā kabīne un pēc dažiem metriem mašīnas viens ritenis izslīd pāri tilta malai, mašīna sašķiebjas tā, ka šoferis pa savu pusi kāpt āra nevar, jo tad pa taisno lēciens upē. Es jau neskatos uz šoferi, jo zinu, ka tam ir ne tikai acis šausmu pilnas, bet tas ir gatavs tiešām lekt upē un mukt prom no manis. Saku, lai nebīstās, tūlīt iešūposim un stumsim atpakaļ to autiņu, viņam, galvenais, negrozīt riteņus, bet dot mierīgi atpakaļ. Viņš tad izdveš, ka tas nav reāli, ka vajag traktoru. Saku, ka vajag mēģināt, tad, ja nesanāks, iesim pēc traktora. Izskaidroju, kāds ir iešūpošanas princips, kad viņam gāzēt, un ka nedrīkst grozīt stūri, lai dod taisni atpakaļ. Sameklējam kaut kādus kokus, kaut ko ko bāžam zem riteņa, kurš karājas gaisā virs upes. Mierīgi arī meitenēm skaidroju, kā šūposim auto, kad tikai mazliet, kad ar visu, cik iekšā. Tie bija tieši daži šūpojieni, kad autiņš izleca atpakaļ pļavā. Smaidu, jo saprotu, cik ļoti šoferis negribēja pār tiltu braukt, tik ļoti tas tomēr gribēja atpakaļ uz sauszemes. Izkāpis no mašīnas, tas ir gatavs nolikt mandātu, pārkristīties, laikam pat nospļauties un mukt prom, ko kājas nes, jo viņš arī neslēpj un saka skaļi – "Ja takuju babu v žižņi nevstrečial. Ti prosta čioknutaja! Čiortova baba. Čiortova baba". Tas atkārto, bet stāv kā iemīts, projām neskrien. Saprotu, ka viņš jau domās peldēja ar visu savu VAZ upē, bet man nav laika plunčāties pa upi, man balons ir jādabū piekabē. Saku, ka mums tad jābrauc pa citu ceļu. Un man ir atkal cita ideja. Braucam, braucam, tur, kur mēs varētu tikt, tur ir stāvs krasts. Riktīgi stāvs. Ja viņš nebūtu tik ļoti izbiedēts, varētu ar viņu sarunāt, bet redzu, ka viņš ir riktīgi izbiedēts. Kā lai pārliecina, ka auto neapgāzīsies? Redzu, ka kaut kas te ir noticis nesaprotams pat man. Šoferis ir gatavs sadarboties komandā. Viņš sāk ar mani apspriest plānu, kā mēs varētu pievarēt šo stāvo krastu, braucot pa slīpo lejā un tad pa slīpo augšā. Es piedāvāju, ka es šo ceļu vispirms iziešu kājām, lai saprastu, vai negrimst, vai krasts ir gana stabils, lai neripojam lejā. Viss rit kā smērēts. Sakumā pa slīpo lejā, tad pa slīpo augšā, un tad paši izgudrojam savu jaunu ceļu, bet esam pie balona atbraukuši ar veselu dienesta auto. Ne mēs to noslīcinājām, ne mēs to apgāzām. Un šobrīd jau tāds sīkums, ka mums jābrauc desmiti km pa garo zāli, Oļegam, salīdzinot ar visu citu, ko lieku darīt, ir tikai paliels sīkums, kā man sarunāt ar degli, lai tas nedziest un lido. Hey! Mums šobrīd ir komanda! Mēs visi kopā, nosvīdušām pierēm, mazliet melnam mutēm un ļoti melnām rokām, bet saviem spēkiem, bez traktoriem, esam tikuši pakaļ balonam un sapakojušies, laimīgi dodamies atpakaļ uz bāzi. Galvā jau man skan tie vārdi - “Čiortova baba”, bet, ko lai es daru? Man nav variantu, jo te neviens arī man to sarkofāgu nedod un uz mājam mani nesūta. Tad jācīnās līdz galam. Vakara lidojums. Noslēdzošais. Ko?!?? Rīt mēs lidojam mājās? Es esmu to izturējusi?! Es tam nespēju noticēt pati. Wow. Ko, nopietni? Jau pēdējais vakars? Kaut kur tas viss pazuda, laiks kaut kā pa savam izkūpēja un smilkstēšana fonā šobrīd tikai sajūtu atstāj, bet es esmu dzīva. Man pat acs vairs nav pietūkusi, jo dienas pagājušas, tik vien kā koduma vieta un mazliet zils zem acs, nekas jau nav traki vairs. Paveros debesīs. Olalā. Tur negaisa mākoņu ka biezs. Te nav runa par degli, bet par drošību. Apvaicājos, vai lidojums ir atcelts. Atbilde, ka noteikti nav atcelts, kaut uz 3-5 min, baloni uzlidos, kad sāks līt, tad fiksi metīs pie zemes. Man tiek izsniegta atļauja nelidot, jo lietū tas deglis tiešām nebūs sarunājams. Tas tad nebūšot droši. Oho. Kad saprotam, ka mēs nelidosim, bet pārējie gatavojas, apejam goda apli. Pat neatceros iemeslu kāpēc, bet pie pirmā piegāju pie varoņa kamuflāžas ietērpā. Viņš skatās man acīs, silti smaida un saka, ka nu nav jau arī priekš viņiem te nekāds lidojamais, lai jau nedomājot, ka te visi ir trakie, bet esot palicis daudz sponsoru, kurus kaut uz 10 min, bet vajag pacelt gaisā. Šim jau balons stalti uzsliets un pēc silta smaida divi pūtieni, pilns grozs sabirst cilvēku. Sajūta, ka viņi ir gatavi kaut uz groza malas sēdēt, kaut virvē iekārties, ja netiek grozā iekšā, bet, galvenais, lidot. Tie sabira tik tai grozā, ka ne izskaitīt. Kur tur vēl vieta pilotam? Tur pat dažu metru attālumā druknais pilots skaļi sauc – "Devčionki, paļeteļi?!" Pieejam arī viņu apraudzīt. Šis skaļi, gurkstoši smejās un komentē – “A čevo, seičas na triošku kak rvaņiom, tam ne dožhdja, ne grozi, solnca i mi. Beriom konjačiok, paleteļi!” Tad šis klusiņām man čukst - “Nu skažite pažalusta, čevo vi seičas bolše vsevo bi paželali”? Atbildu, ka tā būtu glāze auksta šampanieša. Atbilde skan, ka te Pereslavļā bus grūti atrast īstu šampanieti, vajadzēs uz Maskavu pakaļ braukt. Nekavējoties tiek dota komanda, balonu pakot, ka mainās plāni, viņš tāpat kā mēs nelidos, un mēs visi kopā brauksim pēc šamapanieša. Smaidu, jo te saulespuķes princips. Ja nav saules, tā ir aizgriezusies projām, tikko saule, tā paverās visā krāšņuma ar seju tieši pretī. Viss noris ātri. Balons sapakots, mēs tur arī roku pieliekam, darba drēbes tiek ātri samainītas pret ko glītāku, un visi, salekuši pilota glaunajā Mercedes vāģī, laižam pakaļ šampanietim. Pie plauktiem, kur tiek skatīts šamapanietis, mēģinu konvertēt valūtas un saprotu, ka nevar būt tik dārgi, tas, ko druknais pilots gatavs pirkt. Un ne jau vienu pudeli. Visas saskatāmies, saprotu, ka ne es viena konvertēju ar izbrīna acīm. Bet krieviem sirds ir plaša, ja vēl maka biezums sakrīt ar sirds dāsnumu, tad mēs šovakar pa smalko atzīmēsim atvadu vakaru. Atbraucam no veikala uz bāzīti un tad gan, ja jau smalks dzēriens, es gribu arī sapucēties. Velku savas smalkās kurpes, ko iemetu čemodanā dziļumā, kad ieraudzīju rozes nātrēs. Sajutos tik ļoti kā tā roze, ka kam man te pucēties. Bet šovakar gribu! Visas esam uzcirtušās un ejam uz telti, kura sagatavota atvadu ballītei. Telts ir gara, gara un plaša. Dēļu grīda, skan krievu mūzika. Mums tiek pasniegts auksts, dzirkstošs vīns. Smadzene noreibst no sajūtu buķetes. Es jūtos atkal es pati. Man ir tīras, glītas drēbes mugurā. Man ir kurpes kājās ar papēdi, kas vienmēr rada sajūtu, ka tas ir tā, kā vajag, jo esmu sieviete. Rokās dzirkstoša vīna glāze. Druknais pilots tik trinas arvien tuvāk un tuvāk, un acīs skatās, un smaida, un uzrunā smalki uz “Jūs”. Redzu, ka, man negribot, te tāds mīlas trijstūris veidojas. Jo tai manai meitenei viņš ir iekritis acīs. Braucām uz veikalu, es ar nolūku ielīdu mašīnas tālākajā stūrī, beigu galā, palaidu to priekšā sēdēt. Tagad ko lai es daru? Neko. Mani neinteresē nekāds šis trijstūris, es baudu auksto dzērienu un esmu domās jau lidmašīnā. Es praktiski nerunāju vispār, tikai klausos. Šis man stāsta par sevi. Nevaicāju, kāpēc viņš tā dara, jo nodevu viņš jau ir samaksājis. Tagad būšu pieklājīga un paklausīšos. Pie otrās vai trešās glāzes sāk nākt visi citi, kuri aizlidoja. Kuri dabūjuši lietu, kuri paguvuši nolaisties pirms negaisa, bet pakojušies pa lietu. Visi ir slapji, bet tīrām drēbēm. Atvadu runas, pateicības, tosti. Un es, kā iekalta, esmu tai pašā vietā un klausos runu plūdos, kas birst no apaļīgā pilota. Kaut kur man trūkst pavediens, uzmanības noturība, kaut ko dzirdu, kaut ko palaižu garam, bet māju ar galvu un saku visu laiku – mhm, mhm, aaa, mhm... Gribu svaigu gaisu un labierīcības. Pieceļos, eju pa dēļu grīdu un saprotu, ka ir gana. Kādam brīdim ir gana burbuļu galvā. Nežēlīga kombinācija – nosēdējies krātiņā, smilkstiens pēc mājām, nogurums un alkohola burbulis. Atgriežos pēc brīža, cerības pilna, ka mans sarunu biedrs būs atradis citu, ar ko parunāt. Pa ceļam mani pārķer varonis klusais kamuflāžas tērpā. O, tas ir nomainījis drēbes. Nu tam ir kedas kājās, viegls T-krekls un foršas džinsenes. Šis varonis izskatās tāds, kurš, iespējams, par paciņu cigarešu mani iemainītu, jo tam ir sveši senkrievu plašās sirds žesti un uzrunas forma "Jūs". Tam ir cigarete zobos un redzu, ka tūlīt arī ģitāra rokās. Šis sēdina mani sev blakus un spēlē dziesmu par Maļvinu. Skaista balss. Smieklīga dziesma. Nāk druknais pilots un aicina mani uz sarunu. Oho. Jau duelis? Nē, šis tikai gribot parunāt. Turpinām sarunu, laikam tai vietā, kur jau bija 3 glāzes dzirkstošā un mana uzmanība diezgan izklaidīga. Atkal māju ar galvu, tikai šoreiz viss ir labāk, mēs stāvam pie loga teltī un es elpoju svaigu gaisu un labi varu vērot visu kas notiek teltī. Man patīk, kas te notiek. Tāds viegls čilliņš. Katrs dara ko grib. Kas dejo, kas citā kaktā ģitāru trinkšķina, kas runā, kas klausās. Man jāklausās. Viņam vajag izrunāties. Tam, kurš ar ģitāru rokās, vajag smaidīt un vērot. Klausos, kamēr izdzirdu tekstu, ka esot es ļoti gudra. Ko? Es te varbūt vienu vai divus vārdus pateicu? Izņemot galvas kratīšanu un mhm, mhm, neko citu neteicu. Tad viņš aicina mani doties līdzi uz Maskavu. Ka uz lidostu atvedīs laikā, meitenes neesot mazas, viņas transfērs nogādās lidostā. Braucam, viņš aicina! Nedomājot ne sekundi saku "nē". Pēc dažām minūtēm saprotu, ka puisis devies projām, īsti pat neatvadījies. Labi vien ir. Soļa attālumā stāv kedas un ģitāras čalis. Nākošajā brīdī, es jūtu, ka mēs dejojam. Esmu noreibusi, bet tik labi ar viņu ir dejot. Man patīk viņa ķermeņa uzbūve. Tas ir garš, slaids, laikam pat tievs drīzāk. Kad mana roka tam uz pleca, jūtu kaulus vairāk kā gaļu. Man patīk šī sajūta. Pati piespiežos tuvāk, interesanti to saost. Jo smaržu pasaule ir instinktu pasaule. Tas ir iekoservējis sevi cigarešu dūmos. Viss ož pēc cigaretēm. Tādām iftīgām, riktīga skarba dūma smaka. Bet man tāpat patīk. Es jūtu, ka visu iepriekšējo dienu sakrātais sāk sublimēties sievišķīgās izpausmēs un ka man patīk šis puisis. Viņš neko nerunā. Viņš klusē. Mēs klusējot dejojam un ostamies. Un mums abiem tas patīk. Tad seko ģitāra, cigarešu dūmi, skaista, ļoti skaista viņam ir balss, kad tas dzied. Tas nerunā, bet skaisti dzied. Dzied un ik pa brīdim aizpeld sevī. Viņš tiešām ir pasākuma varonis, bet es to nemūžam nebūtu ievērojusi pati. Ne tas druknais, ne šis nav man vajadzīgi. Mierīgi ceļos un eju gulēt. Eju klusiem soļiem pa garo telti. Dzirdu, ka ģitāra vairs nespēlē. Neatskatos, eju vien tālāk. Pie trepēm, aiz pleciem, stingrām rokām satver viņš mani un saka - “Matj detei svoih, ja dolzhen pravaditj sam”. Mēģinu pareizi salikt krievisko vārdu virknējumu galvā, saprast, vai pareizi tulkoju tos, un ļauju, lai pavada mani. Ir spožas saules pieliets rīts. Vēl tikai brokastis, ceļš uz Maskavu un tad ilgi gaidītā lidmašīna un Rīgas skrejceļš, traps un tad beidzot mājas. Mierīgs atvadu rīts ar organizatoriem. Silti apskāvieni pavārītei, kura mūs, nosargāt gribēdama, katru rītu uz četrām nesa paciņu margarīna. Otrā dienā mēs šai teicām, ka pie brokastīm mēs 4 nekādīgi nevaram pievarēt margarīna paku. Saņēmām skaidrojumu, ka tas palīdzot, ja vajag daudz šņabi dzert. Apēd margarīnu, uzkod ar ābolu, un tad šņabi var liet sevī, nekas nenotiek līdz brīdim, kamēr margarīns pilnīgi izkūst, un rekcija taukiem ar spirtu esot tāda, ka tauki uz brīdi to visu salipina un ņeļauj pa asinīm tik ātri aizplūst un paildzina apreibšanas brīdi. Tas bija iespaidīgs skaidrojums! Re, kā, kam vēl var būt noderīgs margarīns. Ceļā uz Maskavu ainiņas, ainiņas, daudzas ainiņas acu priekšā. Spožais iznāciens lidostā Šeremetjevo, tik pat spoža piezemēšanās, kad ieraudzīju “komplekt aerostata”. Tad cilvēku sejas, neskaitāmu svešu satikto cilvēku sejas. Šoferis Oļegs, atvadu vakarā apskāva mani cieši, cieši un teica - “Tverdim strezhinem Ti, dorogaja”. Tad klosteris, ķērcošā lāstu pilno galvu svētā tantiņa un acīm konusā asistente. Batjuška kā jērs, kas māj tik ar galvu un piekrīt, ko saka sievietes. Foršie no Tjumeņas, Ļjaguškas carevnas muzejs, krievu spožums uz āru, bet nātres līdz padusēm realitātē uz zemes. Un mana sarunāšana ar degli, lai tas klausa, lai nedziest. Bērnu kafejnīca, kur jādzer šņabis, jauzkož ābolītis, tautas labestīgā vienkāršība un varonis kamuflāžas tērpā, atvadu vakarā ar kedām kājās un ģitāru rokās... To visu es ņemu sev līdzi, to man nekas nekad nespēs atņemt. Tas ir izdzīvots un tas ir mans. Uhhh, ka aiznesa. Kā krievi teiktu – "razneslo"... Stāsts vispār ir par Jumanji spēli, kur spēli sākām mēs 3, bet tad kauliņu kombinācija Ļenai deva iespēju spēli pamest. Atgriežoties pie Ļenas. Pirmo nedēļu, kad atbraucām šeit, ne viņa, ne es sapratām, kas un kā te īsti notiek. Katra, kā mācējam, tā uztvērām, garšojām, malkojām un vadījām izbrīna pilnām acīm dienu no dienas. Otrā nedēļā gribēju, lai Ļena padzerās no manas sajūsmas pilnās krūkas un sāk baudīt Taizemi kā gardu ēdienu. Bet tā nenotika. Ļena ar katru dienu arvien vairāk un vairāk noslēdzās sevī un bija, manām acīm raugoties, skumju pilna. Domāju, ka jāgaida, lai paiet tās divas, gan adoptācija, gan aklimatizācija, un viss ieies savās sliedēs. Pēc vīzas pagarinājuma, jo Ļenas vīza bija uz 15 dienām. Mums nav draudzīgās attiecības ar Taizemi politiskā līmenī. Latvija, Ukraina un Meksika - esam tādā sarakstā, kur, ja netaisi vīzu, pirms sūtīt pasi uz Stokholmu, pase un vīza uz 90 dienām (tāda ir mums ar Teodoru), jo Latvijā nav Taizemes vēstniecības, tad lidostā maksimumu, ko dabū, ir 15 dienas. Tad nu Ļenas pase bija Mjanmā, saņemta vīza uz vēl 15 dienām. Es biju cerību un apņēmības pilna, ka nākošais ceļojums uz Laosu dos iespēju saņemt vīzu uz 90 dienām arī Ļenai. Laosu mēs nesagaidījām, jo trijatā nedēļa bija “sarkofāga” nedēļa. Skatoties smilkstošajās, stiklainajās Ļenas acīs, skaidri redzēju sevi tos gadus atpakaļ, ko augstāk aprakstīju. Biju gatava priekš sevis galīgi trakam risinājumam, palikt, ka stāvu viena te, jo ne man auklīte te, ne man risinājums, ko darīšu katru dienu 05:20 no rīta, kad eju uz lidojumu. Bet gan jau es tikšu galā. Kā teica šoferis Oļegs – “Čiortova baba”. Un es nevaru viņam nepiekrist, tāda jau es arī esmu. Izdzīvošu, kaut asiņainiem elkoņiem, bet, ja ir mērķis, rāpošu tā virzienā. Te Taizemē man ir vairāk kā viens mērķis, kāpēc esmu šeit. Tāpēc gan es tikšu galā. Tai brīdī arī man dūša papēžos, acis ik pa brīdim slapjas, bet nav variantu, jāsūta Ļena mājās. Lēmums tiek pieņemts, abām saprotot, ka tā būs daudz labāk. Ja nav, tad nav ko vilkt gumiju un cerēt uz brīnumu. Vēl viena lieta, ko der zināt par Taizemi. Te NAV, lūdzu, pasvītrot sev galvā un nediskutēt par to, te NAV vispār sapratnes par to veģetārismu, kāds ir Eiropā. Ļena ir pārliecināta veģetāriete. Mēnesi mēs izmisīgi meklējām veģetāriešu ēdienu. Ja gribas, to var atrast restorānos, bet mēs atbraucām uz parastu ikdienu šeit, ne pa restorāniem staigāt. Parastā ikdienā te viņi, labu gribot, 100%, pat 110% ieliks gaļu. Nu, kā Tu šitā bez gaļas? Ja ir bodīte ar skaļu paziņojumu VEGETARIAN, tas nozīmē, ka ēdiens nepeld taukos, tas ir gaļas 100%, bet ar mazāku tauku saturu. Tur būs vai nu vārīta, vai tvaicēta gaļa. Visi buljoni ir gaļas, protams. Un aiz sapratnes un cieņas par to, ka Ļena tiešām neēd gaļu, zivis, vistu, neko no jebkāda veida gaļas izstrādājumiem, man sirds asiņoja skatoties un izmisīgi meklējot Ļenai kaut ko, kas nav gaļa. Beigās tie izrādījās, rīsi, nūdeles un dārzeņi. Bet, cik Tu ilgi sēdēsi uz viena un tā paša? Tas ir apnicīgi, gribas taču kādu daudzveidību un gribas kā cilvēkam paēst normālu veģetāru ēdienu. Tādu mēs atradām 1x, bet tas bija smalkā restorānā, tipa mūsu Bibliotēka Nr.1 Veģetāriešu ēdiens, protams, būs sastopams katrā viesnīcu brokastu piedāvājumā, jo tur brauc tūristi, bet mēs nedzīvojam tūristu dzīvi vispār. Kā tikko no lidostas, man tika paziņots, ka 05:00 no rīta jābūt uz strīpas, jo ir jau lidojums. Tāds sīkums, ka mūsu čemodāni atceļoja tikai 3-ās dienas vakarā, un uz lidojumiem sākumā biju ar visu, ko man te aizlienēja komanda. Ja es šeit būtu nokļuvusi 7 gadus atpakaļ, nez vai es izturētu tik ilgi kā Ļena. Tāpēc, mana sapratne, cieņa un pateicība par to laiku, ko pavadījām te kopā. Jumanji nākošais stāsts būs ar nosaukumu GIFT. Es jau saku atsaukties uz Praew. Vēl tieku saukta par Eiga, uz to arī atsaucos.

Man nav šeit līdzi manas matu pavēlnieces Aļonas, kura sapin man bizes uz 5-7 dienām, un varu nedomāt, kā izskatos. Tad nu ar matiem te jātiek galā pašai. Jau ir bijusi pirmā matu krāsošana. Ar zobu birsti Ļena iesmērēja Thai ''blondo'' matu krāsu man pie saknītes, iejaucām to Teodora čuru podiņā, jo vajag plastmasas trauciņu. Tā nu mana matu saknīte ir skaisti dzeltena, ne blonda, bet es kaut kā ļoti neņemu galvā to, jo šobrīd tas nav prioritāri.

Cilvēki. Thai ir divi gadalaiki. Ziema un vasara. Šobrīd ir vasaras slapjā sezona. Ir viss slapjš visapkārt. Piezemēties ir pagrūti, jo visur rīsu, tējas plantācijas ūdenī un, kur nav plantācijas, tur pilsēta vai kanāli. Līdz ar to, lieti noder uzkrāto gadu lidošanas pieredze, jo pagaidām neviens laukums, kur pabeidzu lidojumu, nav bijis lielāks par 50x50 un citreiz pat arī mazāks. Šorīt bija amizants lidojums. Pasūtījums - privāts lidojums. Kas nozīmē - bildinājums, dz.d. vai kaut kāds notikums. Pirms lidojuma man iedod paslēpšanai skaistu rožu pušķi. Uz lidojumu ierodas Thai skaistule sarkani rudiem matiem mana auguma un mazliet mazāka auguma ņiprs, dzīvespriecīgs viņas vīrietis. Smukas saules brilles viņam bija un, protams, ka, tāpat kā visi citi 99%, nekad nav dzirdējuši, ka uz globusa ir tāda valsts, no kuras es nāku. Jau esmu pieradusi, ka man ir izvēle teikt, ka esmu no Russia vai Skandinavia. Parasti izvēlos otro, laikam jau tāpēc, ka esmu dikti gaiša uz iezemiešu fona. Bet nu tad mani lidotāji. Pēc uzvedības, sajūta, ka bildinās. Paceļamies gaisā, šie tik fotografējas, filmējas, maina aksesuārus, te pietupjas, it kā viens lidotu, te mainās, viss noris ļoti atraktīvi, jautri... Es turu īkšķus, kaut paspētu izlidot bez lietus. Prognozes to rāda un ap kalniem velkas arvien ciešāk lietus mākoņi. Esam jau 40min gaisā, pieklājīgi, skatoties uz puisi, saku, ka esam jau gaisā tik min. Abi jaunie cilvēki priecīgi par jebko, ko saku. Neizskatās gan, ka viņš grasītos bildināt. Nu, bet labi, man šobrīd darbiņš vienkāršs, atrast pilsētā vietu, kur droši nolikt uz zemes gaisa kuģi. Tāds nepateicīgs virziens šorīt bija, kas vilka vai nu kalnos iekšā vai grieza pilsētā. Viens mazs pleķītis, otrs, visur kaut kādi lopi. Mazāki, lielāki. O, skatos sieva ar vīru ar kaut kādiem sirpjiem dauza zāli un nav lopu, un tai brīdī jau ir 57min, kopš esam gaisā. Bildinājuma nav. Tās rozes stāv neaiztiktas. Labi, man šobrīd ir droši jānoliek abi Lieliskie pie zemes. Dzirdu, ka arī stipri sāk drebināt kāds pa balonu. Lietus tas ir. Skaidrs, nav ko laimi ilgāk meklēt, sāku piezemēšanos pie senioru pāra, kas dauza zāli. Redzu pēc kundzītes emocijām un valodas, ka kaut kur esot viņas bufalo, māj ar roku, lai lidojam tālāk. Nerakstīts likums gadiem - "no divām nelaimēm vienmēr izvēlos mazāko". Viņas bufalo nekur neredzu, laukums ir sauss, gana plašs, lai nav jāsatraucas par balona un cilvēku drošību, un ceļš tepat blakus. Mierīgi, mierīgi, pa cm tuvojos zemei. Kundzīte turpina izrādīt neapmierinājumu, pasažieri man patulko, ko viņa saka, jo pārītis ir no Bankokas. Grozs ir pie zemes un tad es uzsāku sarunu ar tulku starpniecību. Mazliet balonu specifikas skaidrojuma, ka sāk līt lietus, ka nav droši lidot lietū. Ka man nav stūres, lai pagrieztu uz labāku laukumu, ka es tūlīt izslēgšu degli un bufalo vispār mani nedzirdēs, un ka komanda visu sapakos 3 minūtēs, un ka mēs ļoti, ļoti negribējām iztraucēt viņu, bet vai, lūdzu, lūdzu, lūdzu viņa atļaus te palikt un sapakoties? Nu jau kundzīte smaida un atbild, ka Thai galvenais ir laipnība un smaids. Smaida ar platiem baltiem zobiem un biezām lūpām. Tādas te ir visiem. Man jau dikti patīk viņu smaidi, spēcīgie zobi un kuplās lūpas. Smaidu arī es un saku, lai patulko vēl. Ka manā zemē arī ir bufalo un tie arī baidās, bet tikai mazliet, tad nāk draudzēties.

Thai tradīcija paredz, tikko bērniņu ieliek māmiņai rokās, tai jāsajūt “nickname”, jeb īssvārds savam mazulītim. Šis īsais vārds, jeb mūsu valodā iesauka, sekos līdzi cilvēkam, personībai mūža garumā. Tikai māmiņa var sajust to enerģiju, to vibrāciju, ar ko mazulītis ieradies šeit uz zemes. Pirmās divas nedēļas es domāju, ka mums birojā ir ļoti precīzi sadotas cilvēkiem iesaukas.

Vai esat pamanījuši, ka ir vietas un cilvēki, kas, noteiktos apstākļos esot kopā, liek gaisam virmot maģiskās gaidās un dzīves svinēšanas alkās? Nav būtiski, vai tie ir "backpackeri" Skotijas kalnu hosteļa virtuvē pirms vai pēc pārgājiena, vai iemīlējušies pārīši un zālītes vilcēji Svētās Sirds bazilikas pakājē Parīzē, vai arī kalna galā Līgo dziesmas dziedoši, vaiņagiem rotāti jāņotāji, kas sveic austošo sauli... Un nav būtiski, vai šie cilvēki ikdienu pavada birojā vai uz aramā lauka, sēž direktora vai traktora krēslā, ir pavēļu izdevēji vai pildītāji. Būtiska ir tikai vienojošā vēlme priecāties par dzīvi, klusā pielūgsmē jūsmot par māti Dabu, atvērt jauno apvāršņu rāvējslēdžus un dzīvot pilnasinīgu dzīvi, dalīties un apmainīties ar prieka kanāliem, kas, ja vien vēlas, rodami jebkur.

Ir dziļa nakts arī Maķedonijas galvaspilsētā Skopjē, kur nakšņojam. Piedzīvotais ir tik spilgts, ka dažas rindas uzrakstīšu. Ceļojuma galvenais mērķis šoreiz bija Ostrog klosteris un sekundāri balonu fiesta, kas, starpcitu, jau rītdien sākas. Tad nu par galveno. Ostrog klostera stāstu nekad un nevienam nevarētu atstāstīt vai atrādīt bildēs, jo stāsts ir par ko citu. Sirds pilna baltas gaismas. Vārdos grūti aprakstīt to enerģijas lādiņu, ko esmu saņēmusi no Sirds Ceļojuma. Ikreiz pēc ceļojumiem ir bezgala daudzi kadri, kas acu priekšā stāv un nekādi no atmiņas nepazūd. Ir sajūtas, kas stāv pāri visam. Ceļš uz un no Ostrog klostera. Izbraucām 5:00, lai pagūtu uz rīta liturģiju, kas sākas 6:00. Jānobrauc bija nieka 6km pa serpentīniem. Par cik biju saņēmusi ieteikumu nekādā gadījumā pašai nesēsties pie stūres, tad piesardzība dubultā un laika rezerve arīdzan. Izejot no viesnīcas, lietus kā pa Jāņiem. Migla, ka aci izdurt. Sačamdījušas mašīnas rokturus, mēģinām sačamdīt arī ceļu un tā braucamo daļu. Redzamība mazāk kā metrs, pareizāk - redzamības tik vien, cik sirds gaisma un vēlme nokļūt ceļojuma galamērķī. Uzsākam ceļu kalnā pa serpentīniem. Braucu ļoti lēnām. Nobraucot 7km vienā stundā saprotam, ka esam apmaldījušās, un ik pa brīdim zūd orientācija, jo stiprā lietusgāze un biezā migla apdullinājusi galvu. Sajūta kā milzu izplatījumā bez laika un telpas, it kā ar dzīvu ķermeni, kurš elpo, jūt, tikai bez telpas, bez laika... Parādās gaisma kalna galā, pavīd cerība... Varbūt tomēr neesam nomaldījušās, varbūt tas ir klosteris? Klostera nav. Ir māja. Baiba ar Initu lietū 6:00 no rīta dodas uz māju kalnā, lai saprastu, kas tā par Visuma telpu, kur esam? Meitenes jokojas par to, ka pats Svētais Pēteris atvērs vārtus un aicinās mūs iekšā, par to, ka vīrs, atverot mājas durvis, padomās, ka pati Marija ar pavadoni nolaidusies... Protams, ka bez smiekliem, ironijas pašām par sevi un notiekošo neiztikt... Meitenes nāk atpakaļ un zina teikt, ka vīrs runāja tikai savā valodā, bet no žestu valodas bija skaidrs, ka klostreis citā virzienā, jābrauc uz leju un citā kalnā. Stunda un kārtējie 12km atkal ir pieveikti. Kāpjam ārā no mašīnas un klusēdamas kāpjam kalnā, kur caur miglas vāliem tik tikko redzamas klostera kontūras, ko esam redzējušas google, uz atklātnītēm viesnīcā, kur nakšņojām... Lietus gāž, nav citu vārdu, tas lielām kristāldzidrām pilēm līst mums uz galvām, ķermeņa. Kāpjot kalnā, nevar nedomāt par to, ka vispatiesākās lietas, visnozīmīgākos ceļus un mācības mēs gūstam, ejot cauri grūtībām. Kāpjam augstā, augstā daudzpakāpienu kalnā, lietus spēks padara mūs slapjas līdz pēdējai vīlītei dažu minūšu laikā. Ir dzestrs, jo lietus, migla, un galu galā ir 15. janvāris. Satikšanās ar klosteri ir absolūta mistika, jo, protams, neba mēs daudz ko jēdzam no reliģijas, neba mēs zinām pareizticīgo rituālus utt. Mēs zinājām skaidri tikai vienu - ir jānokļūst šajā vietā. Mums jāatrod Ostrog klosteris.

2012. gada jūnijā ar komandu pirmo reizi devāmies uz Krieviju, uz Velikije Luki (Великие Луки). Par daudz ko brīnījāmies, protams, īpaši brīnījāmies pirmajā dienā. Otrajā jau sākām iedzīvoties un trešajā jau bija sajūta – o, jā, viss te ir skaidrs. Brīnīšanās bija par to, ka krievu “батюшка”, kuram skatiens domāšanu rosinošs, ņem savu darba instrumentu un pa kārtai, par kādu zināmu atlīdzību vai norunu ar konkrētiem RUS pilotiem, iesvēta gaisa balonus pirms visa pasākuma. Kā nekā Velikije Luki – RUS čempionāts. Gada notikums krievu pilotiem un ne tikai.